"Tu esi psihs!" viņa izkliedza. Muku. Spārnu man nav, bet es galvā jau atrados tālu projām. Es skrēju pa gariem ceļiem un muku pāri kalniem.
"Tā nav. Mans prāts vienkārši dažreiz pieklibo," es nespējīgi attraucu stāvot uz vietas. Visa mana elpa izdvesa pagātnes rēgus. Es elpoju puvumu un trūda smaku. "Tā gadās." Tā sasodīti gadās un nepievērs tam uzmanību. Es neesmu nekas īpašs. Es ēdu un elpoju tāpat kā tu. Sirds sišanās ātrums ir tikai nianse, tas nav svarīgi. Es savākšu spēkus līdz pēdējam, lai mēs varētu vienkārši apsēsties un parunāties. ES TEV stāstīšu muļķības par smadzeņu uzbūvi un to darbību. Es piesaukšu Freidu un jebkuru citu mirušu cilvēku. Es pat izdomāšu savus uzvārdus un tēlus un likšu viņu mutēs vārdus. Tu sapratīsi, ka tā ir tikai nelaime kādam tēlam, kurš ir ļoti tāls tev. Tu nekad neteiksi nevienam to, ko esmu izdarījis, jo uzskatīsi to par personīgu noslēpumu.

Tavs naivums un atdevība mani glābs. Ritms mani trieks tālāk.