Es neatceros, cik man bija gadu. Bērnība vispār ir samudžināts admiņu, sajūtu kamols. Nespēju to salikt pa plauktiem. Bet šo nakti gan atminu.
Māte mani divos naktī pamodināja un apģērba. Neko nepaskaidrojot aiz rokas veda ārā no mājas. Kad prasīju, man lika būt klusam. Bet manai bērna smadzenei viss jau bija skaidrs. Es vienīgi nožēloju, ka neļauj paņemt dažas vajadzīgākās lietas no mājām. Es zināju, kur stāv nauda un nodomāju, ka māte būs paņēmusi to jau pirms mēs mūkam no mājām. Ejot klusu pie sevis apcerēju prātā paliekošos un atvadījos no viņiem. Tā es gāju klusēdams līdzi, kamēr mani rāva uz priekšu steigā. Tad apstādināja un iežmiedza kaut ko rokā. Tas bija binoklis. Māte norādīja uz kādu spīdekli debesīs un teica, k ašo komētu varot redzēt ļoti, ļoti reti. Ja mēs ne šonakt būtu to apskatījuši, tad Dievs vien zina, kad. Es gan pašu komētu neatceros.
Es stāvēju savā jaciņā naktī, salā, piespiedis aukstu binokli pie acīm un neredzēju ne velna, jo tās bija ūdens pilnas.