pierro:

Viens mans draugs ir teicis sekojošo: "Kamēļ gan man par to tagad uztraukties? Kad pienāks laiks, pats redzēšu."

Manas domas šajā jautājumā mainas. Dažreiz esmu pilnīgi pārliecināts, ka nekas nerodas nenokā un nekas nekur nepazūd, tikai izmainas. Tad tavs domu spēks varbūt izkļūst no tevis, vai nu paliek gaisā, strādājot par Dejavu, maģiskām gaismām vai ko tamlīdzīgu. Vai arī turpina kaut kādu iedomātu ceļojumu. Apgarotu un uz pilnību.

Bet dažreiz es turpat vai fiziski izjūtu, kā es nomiršu un sapūšu. Un manas smadzenes pārstās darboties. Tāpat kā primitīvs mehānisms. Apstāsies un vairs nekustēsies. Tajos mirkļos man tomēr vēl pārņem cerība, ka tas ir arī viss. KA nav vairs nekādi tālāki meklējumi vai kas tamlīdzīgs.

Un jā, kas zin. Varbūt tiem, kuri tic pēcnāves dzīvei, prāts tiek pēdējās dzīves sekundēs ieslēgts kādā ratā, kur veic nepārtrauktas cirkulāras kustības, un uzskata, ka ir nonācis paradīzē, kamēr ateists sapūst.