http://klab.lv/users/pieraksti/ Pieraksti - Sviesta Ciba Sun, 31 Jul 2011 18:06:25 GMT LiveJournal / Sviesta Ciba http://klab.lv/userpic/158413/38792 http://klab.lv/users/pieraksti/ 100 100 http://klab.lv/users/pieraksti/7995.html Sun, 31 Jul 2011 18:06:25 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/7995.html Tikko ienācis no āra, es stāvu tualetē un čurāju. Ieraugu, ka man pa krekla piedurkni rāpo skudra, un gribu to laist podā. Jau paceļu roku, bet pārdomāju un saku tai: "Ja tu nepisīsies, es tevi izglābšu." Es pačurāju, izeju uz balkona un nometu skudru no ceturtā stāva. Haha! Bet skudrām tas ir nieks. Tās krīt no kokiem katru dienu, pa vairākām reizēm. Skudrām tas patīk! http://klab.lv/users/pieraksti/7995.html http://klab.lv/users/pieraksti/7734.html Fri, 29 Jul 2011 18:41:50 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/7734.html Ir silta vasaras nakts, un es guļu savā gultā. Balkona durvis esmu atstājis līdz kājai vaļā - tad no āra pie manis nāk patīkams vēsums. Bet kopā ar atsvaidzinājumu istabā ienāk arī sienāži. Lai gan jau sen tumšs, tie čirpst varenā siseņu kopkorī un nedod man miera. Pamazām man viņi sāk apnikt, bet tad piepeši tie apklust, visi kā viens. Iestājas klusums - tik kluss, ka man ausīs džinkst. Kas tas bija? Kaut kas viņus apklusināja, un es minu, ka tas bija miegs. Jā, miegs viņus pieveica. Vai arī mani. http://klab.lv/users/pieraksti/7734.html http://klab.lv/users/pieraksti/7312.html Wed, 29 Jun 2011 19:29:27 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/7312.html Esmu pieguris no airēšanas un makšķerēšanas, tagad ļauju upes straumei un vējam nest mani mājās. Laivas priekšgals kā kompasa adata grozās te uz vienu, te uz otru pusi un meklē pareizo ceļu. Pats esmu ērti atlaidies laivas pakaļgalā un atpūtinu sevi. Laiks ir izcils - virs galvas plāna mākoņsega rada patīkamu pavēni, pūš viegls, silts vējiņš, kas smaržo pēc ūdensrozēm, un man ir milzums brīva laika to pabaudīt. Ir pusdienlaiks, bet zivju man nav. http://klab.lv/users/pieraksti/7312.html http://klab.lv/users/pieraksti/6957.html Sun, 08 May 2011 11:55:33 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/6957.html Apsmulējies puisītis stāv veikalā pie letes, mazs, knapi redz pāri. Viņš runā klusu, un pārdevējai jāliecas viņam pretim, lai ko sadzirdētu. – Ak, konfekti tu gribi? – pārdevēja atliecas un smaida. – Jā, konfektes mums ir. – Viņa parokas pa savām saldumu lādēm – Ahā! –, un noliek uz letes lielu, gardu konfekti, zēnam pie paša degungala. Zēna acis plešas – tik liela! Mājās viņam konfektes nedod, bet te – uz reizi vislielākā! Hmm. Bet vai tik liela konfekte vispār var būt īsta? Kā šaubīdamies puisēns lēni paņem to rokā un aptausta. Jā! Patiešām īsta! Un viņa mazajā rociņā konfekte izskatās nudien milzīga. Un tā var kļūt viņa! Viņš to varēs apēst, viens pats, kaut visu uz reizi! Kā nesaprazdams, no kuras pasaules nācis, viņš no otras saujas uz letes izber monētiņas. Maz to ir, grūti tās nākušas, bet viņš ar mieru dot tās visas, jā, viņš dos visas, konfekte ir tā vērta. Un apmierināts, gluži laimīgs viņš iet uz izeju, no konfektes acis nenolaizdams. Tavu laimi! Taču pārdevēja spiesta saukt zēnu atpakaļ: piedod, mīļo puisīt, bet naudiņas ir par maz. Klusums un sastingums. – Man ļoti žēl, taču konfekte būs jādod atpakaļ, naudiņas ir par maz. – Paiet kāds brīdis, kamēr puisēns saprot, ko no viņa grib. Tad lēna iešana pie letes, lēna konfektes nolikšana tur, augšā, nesasniedzamajos augstumos, lēna naudas saņemšana atpakaļ un lēns, lēns solis uz izeju. Laika man ir liku likām, es varu iejaukties, es varu iedot trūkstošo naudu, man ir, un tur taču noteikti iztrūkst tikai kāds nieks – cik tad tāda konfekte var maksāt!? Bet es klusēju. Man ir grūti – grūti klusēt, bet vēl grūtāk ir runāt. Piedod man, puisīt. Tu kautrējies nākt veikalā, tomēr pārvarēji sevi, biji stiprs un drosmīgs. Bet es ne. http://klab.lv/users/pieraksti/6957.html http://klab.lv/users/pieraksti/6882.html Sat, 09 Apr 2011 17:31:15 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/6882.html Mežmalā sēžu kokā un graužu sēkliņas. Priekšā man ir pļava, kur paskriet acīm, aiz tās – grants ceļš. Tur lēnām minas riteņbraucējs un nenojauš, ka es viņu redzu. Viņš cīnās ar vēju, tas stipri šņāc koku galotnēs virs manis un mežā aiz muguras. Par laimi, te lejā, kur sēžu es, vējš ienāk reti. Vispār, man te ir ļoti labi. Laiks ir skaidrs, un pievakares saule man labi tiek klāt. Mugura man atspiesta pret stumbru, sēžu es uz viena zara, kāja uzlikta uz otra, un, kaut arī ir mazliet pacieti, tomēr pietiekami ērti, kādu brīdi es te vēl pasēdēšu. Un, patiesību sakot, man šobrīd arī nav nekā labāka, ko darīt, tāpēc varu te kavēties vienā mierā. Tas man atgādina laikus, kad es vēl pīpēju zālīti. Arī tad es mēdzu laiskoties saulītē, tikai ne sēžot kokā. Nē, tolaik es devu priekšroku sēdēšanai krēslā. Kājas uzcēlu uz otra krēsla sev priekšā, pīpēju zālīti un sildījos saulītē. Gandrīz tāpat kā šobrīd, tikai kokā un zālītes vietā man ir saulespuķu sēkliņas. Bet savaņģo tās tieši tāpat kā zālīte. Es noēdu vienu sauju pēc otras un vienmēr tikai tveru kabatā pēc nākamās, pilnīgi nevaru apstāties. Un labi vien ir. Tepat, dažus kokus tālāk, man ir ieurbtas bērzu sulas, es gaidu, kad burkas nāks pilnas. Ja katra sulas pile ir viena apēsta sēkliņa, es pieēdīšos resns, iekams tas notiks, haha. Taču man ir labi, un es varu gaidīt. Uz ceļa tur pāri atkal ir riteņbraucējs, tas pats, kas iepriekš, tikai tagad viņš brauc pretējā virzienā. Arī šoreiz viņš brauc lēni, tā ka varbūt tas ir kaut kas cits, nevis vējš, kas viņu kavē, jo vismaz uz vienu pusi vajadzētu būt ceļavējam, tā es domāju. Bet ej nu sazini. Novēlu bracējam laimīgu ceļu un aizveru acis. http://klab.lv/users/pieraksti/6882.html http://klab.lv/users/pieraksti/6585.html Sat, 26 Mar 2011 20:53:25 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/6585.html Te ir peļķes, kas mazām tērcītēm tek uz ceļmalu, un dubļi. Iešana ir šļurīga un šļakstīga, toties te es redzu, ka sniegs kūst un pavasaris nāk. Sirds man priecājas, un es gribu šai notikumā būt klāt. Nu labi, es jau esmu klāt, es te stāvu un to visu redzu, bet es gribu būt tajā iekšā. Tāpēc es kāpju peļķē un jau atkusušajā, mīkstajā zemē ar papēdi izkasu grāvīšus, lai šai lietai pieliktu spēku. No peļķēm uz grāvi tekošās straumītes kļūt stiprākas, un nu man ir, ko redzēt. Es skatos turp, bet paskatos arī apkārt. Tepat ir vēl dažas peļķes, un ar mana papēža gādību tās pēc brīža satiekas ar savām kaimiņienēm. Tagad notecēt dabū arī ūdens, kam pirmīt izejas nebija, tā ka straumes kļūst arvien ātrākas, un nu jau mums iet pavisam jautri. Tiesa, šie ūdeņi būtu varējuši celties ar sauli, bet kurš tad grib gaidīt, kamēr tas notiks? Es ne. Laiks gan šodien ir skaidrs, un saule labi dara savu darbu, bet es tomēr gribu kaut ko darīt lietas labā, kaut vai nodarboties ar šādiem niekiem. http://klab.lv/users/pieraksti/6585.html http://klab.lv/users/pieraksti/6320.html Sat, 19 Feb 2011 17:41:29 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/6320.html Pagalmā melnbalts kaķis rāpjas sasalušā kupenā ielas malā un mīkstiem soļiem lavās uz krūmu pusi turpat līdzās. Lai mani un visus maldinātu, kaķis izliekas aizņemts ar sniega apostīšanu un skata pēc to arī mazuliet pakašņā. Tomēr zvirbuļi krūmā ir modri un visu redz, drošs paliek drošs, viņi pārceļas uz augstākiem zariem. Kaķis paceļ galvu un, īsā mirklī aplēsis savas izredzes, skaļi pūš caur zobiem: „Pfff! Ko jūs ākstaties! Mani taču interesē tikai rotaļas sniegā!” Un uzskatāmības labad viņš atstāj kupenu sevišķi draiskā lēcienā, sniegi vien paput. Nē, zvirbuļi viņam ir vienaldzīgi, kaķis iet savu ceļu. http://klab.lv/users/pieraksti/6320.html http://klab.lv/users/pieraksti/6020.html Sun, 13 Feb 2011 18:26:28 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/6020.html Mājās man paliek garlaicīgi, un es izeju pastaigāties. Ir vēls un auksts, bet tas vienalga, man ir ātras kājas, sniegs gurst zem maniem soļiem. Kaut kur noklaudz kāpņutelpas durvis, cilvēku ārā nav, esmu vienīgais gājējs. Dzīvokļu logi spīd dzelteni, zaļi un sarkani, tie šķiet silti un mājīgi. Varbūt tieši tāpēc te, ārā, esmu tikai es viens, citiem ir labi mājās. Nu, gandrīz viens – tur brauc kāda mašīna. Policijas mašīna. Tā tuvojas, un man liekas, ka brauc tieši pie manis. Tūliņ mašīna apstāsies man blakus, sānu logs nolaidīsies un policista seja man bargi vaicās: „Kāpēc tu te staigā?” Bargi tāpēc, ka tas taču ļoti aizdomīgi – ka es te viens pats, kad pārējie jau sen pa mājām. Pa dienu spīdēja saule, bija jauks laiks, un cilvēki labprāt gāja kājām, slēpēm, suņiem, bērniem, veselas ģimenes bija izgājušas ārā priecāties par skaisto dienu. Bet tagad, tumšā, aukstā vakarā, - ko es te viens pats daru? Svētdienas vakarā, kad visi kārtīgi cilvēki mājās dzer siltus dzeramos un tā tālāk? Jā, te policistam tiešām ir pamats aizdomām, un es ar to esmu mierā. Tomēr man ir arī savs aizbildinājums. Uz ielām ir piebraukts sniegs, un kājās man ir gumijnieki, tie te labi slīd. Ja nu viņi tiešām grib zināt – es slidinos. Un tas ir arī tiesa, man patīk paslidināties, skatieties paši, tīri labi sanāk. Vakarā, kad visi citi pa mājām un mašīnas vairs nebraukā, tad uz ielām ir visdrošākā slidināšanās. Patiesībā esmu apzinīgs cilvēks, tā tas ir, un varbūt tieši tāpēc policijas mašīna ar visiem bargajiem jautājumiem brauc man garām. Nu, tad laimīgu ceļu! http://klab.lv/users/pieraksti/6020.html http://klab.lv/users/pieraksti/5722.html Fri, 28 Jan 2011 08:20:26 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/5722.html Pa sniegā iemītu taciņu pār pļavu raitā solī iet jauna sieviete. Viņai pa pēdām tipina mazs sunītis. Taciņa ir šaura, tāpēc jauniete ir spiesta apstāties un pakāpties pussprīdi sāņus. "Nu, ej garām." Sunītis tagad tipina pirmais, jaunava - aiz viņa, kamēr abi nonāk līdz platam kājceliņam. Tagad sunītis var tikt saimniecei garām, kad vien sagribas. Un sagribas tūliņ, viņš apstājas pie kupenas celiņa malā un kāri ostās. Jauniete tikmēr paiet garām un turpina iet. Sunītis mēģina sekot, bet aiz vienas smaržīgas kupenas nāk otra, un tad vēl un vēl. Pārāk daudz smaržu, un sunītim tās visas jāapošņā. Jauniete ir spiesta apstāties un gaidīt uz suni. "Nāc taču!" Sunītis klausa un ātri tipina pie pavēlnieces, bet te viņa degunu vai aci ķer kas aizdomīgs, un viņš no jauna stājas izpētīt kādu kupenu. Jaunava vēl daudzreiz ir spiesta apstāties un uzmudināt savu sunīti, taču gājiens jau kļuvis aplam lēns. http://klab.lv/users/pieraksti/5722.html http://klab.lv/users/pieraksti/5468.html Mon, 17 Jan 2011 22:23:39 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/5468.html Kupenai saanaa es ar laapstu caurduru seersnu un kopaa ar sniegu metu saanis. Es straadaaju ar laapstu, un pamazaam te top ala, maza, bet mana. Cik ar laapstu no ieejas varu aizsniegt, tik dzilju es vinju taisu. Jumts tai ir ledus garoza jeb taa pati seersna, bet griida ir peernais zaaliens, liidz kuram esmu aizracies. Zeme izraadaas aizvien pavisam miiksta, zem sniega sals tai laikam netiek klaat. Rokot shur tur esmu zaalienu ar laapstu ieskrambaajis, tur tagad redzama svaiga melnzeme, un es juutu, kaa taa saak smarzhot. Aah, cik briinishkjiiga ir shii smarzha! Ziemaa, kad viss sasalis un smarzhu ir maz, to var lieliski noveerteet. Lai tas man izdotos pavisam labi, es guljus ielienu savaa shaurajaa sniega alaa, kas pilna zemes dvesmas. Es aiztaisu acis un elpoju dzilji. Shii smarzha man kaut ko atgaadina. http://klab.lv/users/pieraksti/5468.html http://klab.lv/users/pieraksti/5151.html Mon, 20 Dec 2010 21:52:12 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/5151.html Manu putnu barotavu uz lodžijas sāk pārņemt zvirbuļi. Sākumā viņi nāk bailīgi, snaiksta kaklu, lai labāk redzētu, vai te ir droši, vai te ir labi. Tais brīžos zvirbuļi izskatās piemīlīgi un pieklājīgi, sirds man vienmēr priecājas par tādu jauku skatu. Tomēr vienlaicīgi man prātā ainojas citi zvirbuļi, Rīgas zvirbuļi, noplukuši un uzbāzīgi – skrandaiņi, kas nāk diedelēt pēc maizītes tavā rokā, un tādus briesmoņus aiz sava loga es negribu it nemaz. Tiem, kas tur uzdarbojas šobrīd, ar kažoku gan viss kārtībā, bet labāk tomēr ne. Vienu vai divus vēl varētu pieļaut, taču zvirbuļi mēdz pulcēties baros, un es negribu, ka manu barotavu apsēž viss viņu lielais lērums. Vispirms aizdzīs manas mazās zīlītes, tad pieķēzīs man te visu – jo zvirbuļi ir sušķi –, un, visbeidzot, nāks ar savu čiepstēšanu, miera man vairs nebūs! Nu nē, zvirbulis ir pārāk šaubīgs, drošs paliek drošs, es viņu dzenu prom. Parasti es pieklauvēju pie loga, dažreiz ar to pietiek, citreiz ne. Gadās, ka viņi nebēg pat tad, ja veru aizkaru un ar dusmīgiem acu zibšņiem lieku pavisam skaidri saprast, ka tā kā būtu laiks vislielākajās izbailēs mesties prom, ja! Taču zvirbuļi bieži paliek barotavā vai tās tuvumā un tikai, kā parasti, staipa kaklus, lai labāk redzētu – acīmredzot to, ka mani draudi nav ņemami nopietni. Savā lielā pārdrošībā viņi mani novērtē par nekaitīgu, taču te man ir kas padomā. Klēpī man snauž kaķis, ko es tagad ņemu aiz padusēm un ceļu no miega – no klēpja arī –, jo nupat viņš man ir vajadzīgs. Strauji atņēmis nost aizkarus, es grūžu viņu pie loga un caur stiklu saku uz zvirbuļiem: „Rāā!” Haha! Vispār, tīģerlauvas rēciens bija jādara kaķim pašam, bet viņš man vēl pārāk miegains. Laikam jau arī zvirbuļi to mana, viņi atkal staipa galvas, bet prom nebēg vis. Mirkli pabrīnījušies, viņi atsāk saimniekot pa manu barotavu un vairs neliekas traucēties. Haha, ir nu gan viņiem dūša! Toties man par to tagad ir jautrs prāts, un gan jau es vēl ko izdomāšu. http://klab.lv/users/pieraksti/5151.html http://klab.lv/users/pieraksti/5053.html Sat, 04 Dec 2010 18:53:19 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/5053.html Piepeši es grāvī ieraugu stāvam lielu putnu. Šķiet, tā ir dzērve – pelēka, garu knābi. Bet ko šeit ziemā dara dzērve? Grāvī ir sekls, un straumē ūdens nav aizsalis, tur viņa vidū stāv, aukstumā sarāvusies un skumja. Varbūt viņa cer uz vardēm, bet īsti nelaimējas, ziemā varžu nav. Un laikam šai grāvī nav arī zivju, dzērve izskatās stipri noliesējusi. Un kur palikusi kuplā aste? Šādā bēdīgā izskatā man grūti viņā pazīt dzērvi. Viņa izskatās savāda, un es gribu apskatīties tuvāk, kas tur ar šo putnu īsti ir. Es lēnām eju klāt un gaidu, ka viņš tūliņ laidīsies prom, tomēr paliek stāvam un ļauj man tuvoties. Nu es esmu pienācis tik daudz, ka varu skaidri skatīt dzērves dzelteno aci, ar ko tā mani uzmana. Lai arī ķermenis viņai ir stipri panīcis, acs liekas moža un vērīga, un es brīnos par šo pretstatu. Pa tam dzērve beidzot ir saņēmusi spēkus un tagad ceļas spārnos. Taču lielie spārni izskatās smagi, arī ledus ap dzērves kājām velk uz leju, šis lidojums ir īss. Mazu gabalu tālāk viņa nolaižas sniegotā pļavā un atkal stāv kā bija stāvējusi – aiz aukstuma galvu ierāvusi, pavisam rāma un ļoti skumja, atkal kaut ko gaida. Joprojām vardes? Varbūt pavasari? Es nezinu, bet mani jau nu ne. Man dzērves ir žēl, es redzu, ka viņai klājas grūti, taču te es neko nevaru darīt. Es eju prom. http://klab.lv/users/pieraksti/5053.html http://klab.lv/users/pieraksti/4712.html Mon, 15 Nov 2010 21:54:41 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/4712.html Laiks šodien nav mīlīgs. Zem gumpīšiem žļurkst dubļi, ceļš ir slapjš un peļķains. Gumpīši man ir par lielu, tie krīt no kājas, un vilnas zeķu man nav. Arī cepures man nav. Toties ir cimdi. Ar vienu roku es turu aizsegtu ausi, jo pūš auksts vējš un saldē. No aukstuma mazliet drebu, bet tas man par labu, es gribu būt stiprs. Pieskatu soli un atvairu steigu, es pastaigājos. Un es šeit neesmu viens. Pāri ceļam tikpat nesteidzīgā solī rāpo liels, melns vabulis. Vai arī tas no aukstuma, viņa lēnums. Neskaitot atsevišķus gliemjus, šis ir vienīgais kukainis, ko es šodien sastopu, turklāt tik liels un skaists, īsts atradums. Bet šausmīgi gauss. Kamēr tur stāvu, pa ceļu tuvojas mašīnas, un es redzu, ka vabulim tās ir briesmas. Viņam vēl labs gabals ceļa platuma, ko šķērsot, viņš atrodas tieši pa ritenim. Es pasperu soli nost no ceļa vidus, tomēr palieku vabulim tuvumā, lai mašīnas, braucot apkārt man, apbrauktu arī viņu, ceļš ir plats gana, pietiks vietas mums visiem. Mani gan var aizsniegt dubļi, mašīnām iebraucot peļķēs, kuru te ir daudz, taču es ticu, ka vadītāji būs uzmanīgi, tāpēc esmu drosmīgs. Un mana drosmība attaisnojas. Mašīnas pabrauc mums garām un nevienam nenodara nekādu postu, lai arī vienas mašīnas riteņi aizgāja tikai sprīdi no vabuļa. Bet viņam laikam viss vienalga, viņš turpina savu lēnu gājienu uz ceļmalas zāli. Drošs paliek drošs, es vabuli paceļu un pārnesu līdz zālei. Bet nu gan labi ātri meklē siltu māju un taisies uz ziemas guļu! Ir jau arī pēdējais laiks, auksts un vēls jau arī, vakars klāt. http://klab.lv/users/pieraksti/4712.html http://klab.lv/users/pieraksti/4548.html Tue, 19 Oct 2010 01:13:36 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/4548.html Kamēr tualetē atleju ūdeni, man priekšā no griestiem nolaižas zirneklis, un – ko? zirneklis? manā mājā nav vietas zirnekļiem! Pārtveru pavedienu, kurā tas karājas, un ievirzu viņu podā. Piedod, draudziņ, neko darīt, esi nokļuvis aplamā vietā, tomēr nenokar degunu, varbūt vēl tiksi cauri sveikā, – es nolaižu podā ūdeni –, varbūt aizpeldēsi uz laimīgo zemi, un viss būs labi. Zirneklis, cieši pierāvis garās kājas, virpuļo pa podu, un mēs abi gaidām, kas no tā iznāks. Bet ūdens pārtrauc peldēt, un zirneklis joprojām tepat. Ha! Esi gan tu viens laimīgs zirnekļa bērns! Es noplēšu tualetes papīra lapiņu un uzmānu zirnekli tur virsū, tas kustas gluži kā jauns. Nonesu viņu līdz lodžijai un izpurinu, prieks man un tam – es taču tev teicu, ka viss vēl var beigties labi! http://klab.lv/users/pieraksti/4548.html http://klab.lv/users/pieraksti/4339.html Sun, 10 Oct 2010 16:45:12 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/4339.html Ko es te, mežā, daru? Skatos mazās eglītes, te to ir daudz. Bet arī alkšņu ir pa pilnam, vēl vairāk nekā eglīšu – visās pusēs, viens blakus otram, un pa starpām eglītes. Daudzi alkšņi sazin kāpēc ir nokaltuši. Galotnes tiem vējš jau aplauzis, un pāri palikuši tikai zemē iesprausti mieti, cits garāks par mani, cits īsāks. Jau nolūzušie koki zem manām kājām lūst un skaļi krakšķ, bet vienu, kas vēl stāv, es nolaužu pats. Tagad man rokā ir nūja, un kaut kas man ar viņu ir jādara. Es drusku atvēzējos un situ pa citu nokaltušu alksni. Ar blīkšķi pārlūst abi, viens pat vairākās daļās. Tas nu gan bija viegli! Es izmēģinu vēl, vai tiešām tie tik lēti lūst. Tā izrādās patiesība, un nu man ir atklājums, kas prasās uz izmantošanu. Es nolaužu un sadauzu jaunu alkšņa mietu, tad citu, tad vēl. Iesākumā darbojos piesardzīgi, jo lauskas šķīst grūti paredzamos virzienos, bet pamazām iemanos un kļūstu drošāks. Tagad alkšņi plīst viens pēc otra un sprāgst gabalu gabalos, brīkš brākš, un mežā no manis ceļas šausmīgs tracis. Taču pa šo laiku man ir atnākusi sajūta: nevis alksnis viegli plīst, bet patiesībā man ir stipras rokas, tur tā sāls, tāpēc savā lielā varenībā par briesmīgo troksni varu daudz nebēdāt. Ja kādam te kas nepatīk, lai panāk priekšā, gan tikšu galā! Taču neviens neuzrodas, un es metu mieru. http://klab.lv/users/pieraksti/4339.html http://klab.lv/users/pieraksti/3935.html Thu, 30 Sep 2010 15:07:59 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/3935.html Noguris no sēdēšanas istabā, es esmu izgājis tepat pa pilsētas nomali pastaigāties. Šejienes ainava man patīk maz, tāpēc es elpoju gaisu un skatos sev zem kājām. Uz asfaltētās ietves ieraugu slieku un – ko tā te dara? Tā lokās, kaut ko mēģina, varbūt tikt pāri uz pretējo pusi, viss var būt, bet – kāda man tur daļa? Tomēr es slieku paceļu un ielieku zālē turpat blakus. Tad izslejos visā augumā un pieņemu bardzīgu izskatu. Tikpat bardzīgā balsī es uz to slieku saku tā: „Papis no ceļa!” Bet tūliņ es nomierinos, un nu tas ir garām. Es atkal varu droši likt soli, un mans garastāvoklis ir uz to labāko, es pat smejos, haha, esmu gan es viens. http://klab.lv/users/pieraksti/3935.html http://klab.lv/users/pieraksti/3745.html Fri, 17 Sep 2010 14:09:46 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/3745.html Uz gaiši brūnā ceļa melnā čūska labi redzama, tas ir zalktis. Viņš stāv uz vietas un kaut ko gaida, bet es tikmēr no ceļmalas krūma nolaužu vicu un nošķinu lapas, tad dodos pie rāpuļa iepazīties. Vai varbūt čūska nemaz nav rāpulis, kā es viņu tikko nosaucu, bet gan līdējs, tas ir, ložņa? Nu, to lai izšķir zinātāji, es tur maz ko saprotu, ar čūskām man bijis maz darīšanu. Tik vien zinu, ka zalkši nav indīgi un, kā vēl esmu dzirdējis, pat lāga nekožot. Tomēr aiz piesardzības es palieku no viņa pa gabaliņu un pietupjos attālumā, kur varu aizsniegt ar savu stibu. Ar zara galiņu es viegli pieskaros pie zalkša melnās muguras, bet viņš, tāpat kā iepriekš, guļ pavisam rāms. Tas mani iedrošina, un es pienāku pussoli tuvāk. Nu es zalkti varu apskatīt pavisam labi, un, kad esmu viņu noskatījis no augšas, es mazliet paceļu astesgalu, sak, varbūt redzēšu, no kurienes viņš dēj olas. Tas man liekas brīnišķīgs joks, un es smejos, haha, tomēr asti atkal sakārtoju, lai ir taisna, kā bija sākumā. Bet zalktis mani stipri pārprot un sāk šņākt. Es zinu, ka čūskas mēdz šņākt, bet šī laikam ir pirmā reize, kad es to dzirdu dzīvē. No vienas puses, šāda jauna pieredze mani iepriecina, bet, no otras, arī drusku sadusmo, jo šņācējs ir tikai zalktis, ne viņam inde, ne kas. Viņš pat nekož! Un tomēr zalktis dūšīgi šņāc man virsū un pat sāk slieties stāvus kā kobra vai kas cits bez mēra draudīgs. Šis niekkalbis! Vai viņš tiešām uzskata mani par muļķi?! Zalkša tukšie draudi man liekas liela nekaunība, ko viņš pret mani atļaujas, un tas man ķeras pie sirds, pikts es ceļos kājās. To pašu brīdi arī čūska sāk kustēt, tā veikli iešļūc ceļmalas garajā zālē un taisās prom. Aizvainots es noskatos, kā viņa attālinās, un savā dusmībā vēl uzsaucu nopakaļ: „Nu tad ej ar!” Gribu arī piecirst ar kāju pie zemes, bet to es pataupu citai reizei. http://klab.lv/users/pieraksti/3745.html http://klab.lv/users/pieraksti/3431.html Tue, 07 Sep 2010 06:46:15 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/3431.html Esmu apstājies mazas, rāmas upītes krastā. Saule spīd man no muguras, un mana ēna guļ pār upīti, gandrīz aizsniegdama pretējo krastu. Es paceļu roku, un ūdenī tūdaļ seko liela rosība. Tur ir daudz mazo zivtiņu, kas laikam domā, ka rokas ēnu met haizivs vai, mazākais, līdaka, no kā jātaisās, ka tiek. Ūdens virsmā paliek zivtiņu atstātas sliedes, kas pašķīst no manas rokas ēnas. Izstieptu paceļu otru roku, un ūdens atkal dzirksteļo. Abas rokas ceļu virs galvas, un, kur pār upīti slīd abu roku ēna, tur zivtiņas bēgdamas kuļ ūdeni. Tas mani uzjautrina. Es nolaižu abas rokas sev priekšā, kur tās paslēpjas aiz mana ķermeņa ēnas, un upītē iestājas miers. Tad ar ašu kustību es rokas izplešu uz sāniem, un zivtiņas abās pusēs pajūk. Haha. Rokas nolaižu, tad pamazām ceļu gar sāniem, pāri galvai, lēns briesmu vilnis iet pār mazo upīti, un ūdens viegli virmo. Rokas nolaižu strauji, un zivtiņas sprūk kur kurā. Haha. Vēzējos tā un šitā un iztrenkāju zivtiņas arvien ar kādu jaunu paņēmienu, jā, es pat paskrienu gar krastu, un mana ķermeņa ēnas gājiens pār ūpīti ir patiešām draudīgs, sevišķi kopā ar roku vicināšanu. Pēc laiciņa man šīs izdarības tomēr apnīk, un es palieku mierā. Patiesībā es mazliet sakaunos. Upītes tai krastā aiz pļaviņas esmu piepeši ieraudzījis vairākas dzīvojamās mājas, logu lielās acis skatās man tieši virsū. http://klab.lv/users/pieraksti/3431.html http://klab.lv/users/pieraksti/3167.html Tue, 31 Aug 2010 19:04:48 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/3167.html Uz zemes ceļa ieraugu beigtu slieku, jau mazliet apkaltušu un kaudzīti ar skudrām tai virsū un apkārt. Tās ir lielās sarkani melnās skudras, no kurām bērnībā es mīzu pa gabalu, jo dažas mani bija sakodušas. Bet tagad man ir drosme pietupties un apskatīties šīs te pašas mazās mežones tuvplānā. Daļa skudru iemetušās beigtajai sliekai kuprī, pārējās skraida apkārt un izskatās satrauktas. Varbūt ir radušies sarežģījumi ar medījuma nogādāšanu pūznī lielajai skudru mātei, grūti spriest, bet par to man arī maza daļa. Mani vairāk saista pašas skudras. Es tuvinu rādītājpirkstu skudrām un gribu viņām laipni piebikstīt pie pakaļpuses. Otrā galā skudrām ir lieli zobi, no kā man mazliet bail. Tomēr arī pie nekaitīgā gala man neizdodas piedurt, jo, tiklīdz mans pirksts tuvojas, skudras apmetas otrādi, ceļas pakaļkājās un sparīgi vicina priekškājas: „Ē, kas tie par jokiem!” – vai: „O! Padod tik šurp!” – ej nu sazini. Pavirzu pirkstu citai skudrai, tā uzvedas tāpat. Mazu sprīdi virs skudrām kustinu pirkstu pāri visam baram, un visas, kas patrāpās tam apakšā, kā zem magnēta ceļas pakaļkājās un stāv uz divām. Haha, tas mani izjautrina, es viņas mazliet padancinu. Labā noskaņā es reiz tomēr ļauju kādai skudrai pieķerties pie mana magnētiskā pirksta. Tā paošņājas ap pirkstgalu, uzrāpjas mazliet augstāk, atkal ostās. Ja labi ieskatos, varu redzēt viņas žokļus, tie izskatās draudīgi, tomēr kost nekož. Nolieku skudru zemē un ļauju uzkāpt citai, bet arī tā ir tikai ziņkārīga, nekož un indīgas vielas neizlaiž. Tas man patīk, varbūt kādreiz mēs, seni naidnieki, vēl noslēgsim draudzību. http://klab.lv/users/pieraksti/3167.html http://klab.lv/users/pieraksti/2983.html Mon, 23 Aug 2010 12:52:22 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/2983.html Pastaigājos pa mežmalu un sakaltušā rudzupuķē vai tamlīdzīgi atrodu uzrāpušos divus gliemežus. Tie ir lielie vīngliemeži, un es pietupjos, lai ar savām acīm tiktu tiem abiem tuvāk. Tur es pirmo reizi mūžā ieraugu gliemeža muti, par ko man uznāk smiekli. Tas ir gaļīgs caurums zem gliemeža galvas, pietiekami liels, lai ar savām glumām gliemja lūpām pilnībā aptvertu auga sakaltušo stublāju. Viņi apzīžļā to no vienas puses, no otras puses, atkal no pirmās, vēl kaut kā citādi. To viņi dara tik sirsnīgi, ka man liekas, es šai zelēšanā pat saklausu čāpstināšanu, haha. Tas mani noved pie domas par veci, kas ar savu bezzobainu muti neatlaidīgi cenšas iešmakstināt vēderā sausiņu ar rozīnēm. Haha, es skatos uz abiem dūšīgajiem sūkātājiem un smejos, līdz man apnīk. Pēc tam es eju tālāk, un cits vīngliemezis mani piesaista ar savu ceļojumu pāri peļķei. Tas ir lēns, bet drosmīgs gājiens. Ūdens viņam jau smeļas degunā, taču viņš varonīgi lien uz priekšu. Šis gliemezis ir brašulis, kas iespītē briesmām, to es skaidri redzu. Brašulis, patiesi, tomēr, jāteic, stipri lēnīgs, varbūt ļoti apdomīgs, kas to lai zina. Bet man pietrūkst pacietības noskatīties līdz galam un noskaidrot. http://klab.lv/users/pieraksti/2983.html http://klab.lv/users/pieraksti/2697.html Fri, 30 Jul 2010 07:41:12 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/2697.html Esmu mežā, pastaigājos pa senu, jau mazliet aizaugušu ceļu. Te man pie kājām nokrīt kaut kas smags, un es apstājos. Brīdi nogaidu, tad zālē pie kājām pamanu kaut ko knosāmies. Ieskatos ciešāk un atklāju tur sienāzi, lielu, zaļu, jā, vienu brangu siseni. Tas man patīk, un es, piebikstīdams ar pirkstu, viņam uzbilstu: „Ū!” Sienāzis atsperas un lido. Lēciens ir īss, bet viņš sev palīdz ar spārniem, un tas man ir: „Oho!” Es viņu saķeru, ar rādītājpirkstu un īkšķi paņemu aiz sprandas un metu gaisā, lai lido pa īstam. Bet spārni neizplešas, un lielais sisenis nokrīt kā bluķis, bums. „Kaut kāds muļķis,” es saku un jūtos mazliet aizvainots. Uzgriezis sienāzim muguru, es eju prom un atstāju viņu, lai lido pats. http://klab.lv/users/pieraksti/2697.html http://klab.lv/users/pieraksti/2410.html Tue, 20 Jul 2010 16:22:05 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/2410.html Stāvu uz lodžijas un skatos uz meiteni, viņai apmēram desmit gadu un kaķīša maska uz sejas. Viņa sauc kādu zēna vārdu, pa gabalu saka, ka viņai kaut kas priekš viņa ir un lai viņš atnākot. Zēns tūliņ arī ierodas viņai blakus, viņš apmēram vienā vecumā ar meiteni, un labā sapratnē abi brīdi kaut ko pārrunā. Sarunu pārtrauc meitenes māmiņa, no pretējās mājas, izliekusies pa logu, viņa meitai uzsauc: „Šņimi masku!” - ar to domādama to pašu kaķīša masku. Tomēr meitene vilcinās. Rokas viņai gan it kā ceļas izpildīt, kas prasīts, bet tās kļūst lēnākas, jo augstāk nāk, un pusceļā sāk rīvēties gar sāniem, viena gar otru un vēl kur, it kā rokām jau no sākta gala vienīgais uzdevums ir bijis būt aizņemtām pašām ar sevi. Māmiņa, to redzēdama, spiesta lūgumu teikt vēlreiz, tad arī trešo reizi, iekams meita beidzot spriež, ka māmiņai tomēr vajag klausīt. Viņa negribīgi uzbīda kaķīša purniņu sev uz pieres, taču meitenei, šādi piespiestai atsegties, atskrien piepeša kautrība. Lai to kliedētu, viņa strauji pagriežas pret savu zēnu un šķelmīgi iesaucas: „Bū!” Tad nāk hahaha un teic, vai tu mani atpazini, tā esmu es, un atkal hahaha! Zēns samulst, un izskatās, ka viņš patiešām tikko tikai atklājis, ka tā ir viņa, Ļuba vai Nastja, nevis sazin kāda sveša kaķenīte, zēns viņai bikli atbild: „Sveicināta.” Bet varbūt zēns tā dara aiz tā, ka turpat līdzās, aizvien izliekusies pa logu, ir meitenes māmiņa, kas abus uzmana, un ir taču arī kaut kāda pieklājība vēl dzīva. Zēns ir labi audzināts, un viņa sveiciens, iespējams, ir domāts tam, lai māmiņa redz, ka meita atrodas labā sabiedrībā, patiešām, uztraukumi gluži lieki, abus drīkst laist staigāt kopā. Un kopā viņi arī aiziet. Vēlāk es eju uz bibliotēku un sastopu šo pašu mazo sabiedrību aiz mājas. Šķelme meitene pa jokam iemet zēnam ar zariņu, un viņš savu mazo aušiņu tūliņ apsauc: „Ē! Prasķitutka!” – bet draudzīgi, nudien. Viņš savos desmit gados ir mācījies pieklājību un kaut ko par meitenēm jau arī. http://klab.lv/users/pieraksti/2410.html http://klab.lv/users/pieraksti/2279.html Thu, 15 Jul 2010 12:05:35 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/2279.html Es eju pa Raiņa bulvāri un ieraugu turpat līdzās pa zālienu pastaigājamies kaiju. Lielais knābis tai stāv pavērts, un kaut kas man tur liekas aizdomīgs. Lēnām kaija nāk uz manu pusi, un man šāds viņas virziens liekas draudīgs. Ar katru brīdi, kamēr attālums starp mums samazinās, es uztraucos vairāk, bet visvairāk, kad ieraugu viņas blāvi dzelteno aci, kas stiklaina raugās man tieši virsū, un es tur tūliņ saskatu mēmus draudus. Labāk paātrinu soli, lai ātrāk tiktu viņai garām, šī kaija mani no tiesas biedē. Vēl vairāk - manā iztēlē jau ainojas notikumi ar traku kaiju, kas ieķērusies man matos un ārprātīga knābj man galvā. Mani soļi kļūst arvien ātrāki, un, kad beidzot esmu ticis kaijai garām, es baidos atskatīties, baidos, ka ieraudzīšu putnu metamies man krāgā, drīzāk ar acīm meklēju ispējamos patvērumus un uzreiz lēšu, cik lēcienos es varu nokļūt tur un cik tur. Šīs iespējamības gan paliek neizmantotas, tomēr starpgadījums mani ir diezgan satraucis, un savā prāta trauksmē es apsveru, vai pareizākais tagad būtu zvanīt glābējiem un brīdināt, ka Raiņa bulvāra gājējs vairs nevar justies drošs. Taču pamazām es apmierinos, un domas aizgriežas citos virzienos. http://klab.lv/users/pieraksti/2279.html http://klab.lv/users/pieraksti/1854.html Thu, 15 Jul 2010 11:10:46 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/1854.html Laiski guļu gultā uz muguras, rokas man aiz galvas, un es domāju par kaķiem. Prātā nāk vectēvs, kā viņš savulaik laukos ar raupju laucinieka roku retu reizi paglaudīja savus pieklīdušos kaķus. Kājiņas tiem trīcēja no smaguma, kāds uzgūla to mugurām, vēders ieliecās līdz pašai zemei, un acis no lielā sloga spiedās laukā no dobuļiem, hahaha. Es allaž uz to noraudzījos šausmu pilnu izbrīnu un lieliem smiekliem vienlaikus. Taču vēl vairāk mani pārsteidza, ka kaķi šādu smagu roku panesa, pat uzprasījās vēl, mūždien tie tinās un luncinājās vectēvam ap kājām. Laikam viņš bija vienīgais, kas tos plušķus kādreiz vispār glaudīja. http://klab.lv/users/pieraksti/1854.html http://klab.lv/users/pieraksti/1289.html Thu, 01 Jul 2010 19:28:54 GMT http://klab.lv/users/pieraksti/1289.html Stāvu veikalā pie vajadzīgā plaukta un apskatu cepumus, tie ir auzu cepumi, ko es tur skatos, un tie ir dažādu veidu. Vienu cepumu paku es turu rokā, bet nezinu, cik tā maksā, cenu zīme ir gājusi pati savus ceļus, tāpēc es tagad nopētu arī citu ražojumu pakas, varbūt tur ir kas līdzīgs pēc skata un ar cenu virsū, lai tad man tur atnāk kāda zināšana, cik tādas lietas vispār maksā, auzu cepumus es pērku pirmo reizi. Kamēr es tur stāvu un atjaušu, ka naudas man līdzi pietiekami un cena patiesībā ir maz no svara, pienāk sieviete un ar savu klātbūtni liek man izprast gadījumu, proti, vai es, tur stāvēdams, aizšķērsoju eju un sieviete grib man tikt garām, vai arī viņa tur atrodas tāpēc, ka meklē labu cepumu, tāpat kā es. Izrādās, tā tas ir, vienu mantu viņa patiešām paņem, arī auzu cepumus, starp citu, tikai paka citāda nekā tā, ko joprojām turu rokā es. Bet tas man vienalga, vispār es jau sen esmu izvēlējies un apmierinājies ar savu pirmo izvēli, nudien, es tur stāvu un bolos tikai tāpat vien, aiz gara laika, tāda tā lieta. Bet sieviete – arī viņa vēl paliek turpat, cepums viņai jau rokā, bet viņa stāv pie plaukta un, tāpat kā es, par kaut ko vēl brīnās. Var jau būt, ka arī viņai brīva laika ir pārlieku daudz, taču man gar to maz daļas, es eju prom un atstāju viņu brīnāmies. http://klab.lv/users/pieraksti/1289.html