8. Maijs 2011

• 8.5.11 14:50
• Apsmulējies puisītis stāv veikalā pie letes, mazs, knapi redz pāri. Viņš runā klusu, un pārdevējai jāliecas viņam pretim, lai ko sadzirdētu. – Ak, konfekti tu gribi? – pārdevēja atliecas un smaida. – Jā, konfektes mums ir. – Viņa parokas pa savām saldumu lādēm – Ahā! –, un noliek uz letes lielu, gardu konfekti, zēnam pie paša degungala. Zēna acis plešas – tik liela! Mājās viņam konfektes nedod, bet te – uz reizi vislielākā! Hmm. Bet vai tik liela konfekte vispār var būt īsta? Kā šaubīdamies puisēns lēni paņem to rokā un aptausta. Jā! Patiešām īsta! Un viņa mazajā rociņā konfekte izskatās nudien milzīga. Un tā var kļūt viņa! Viņš to varēs apēst, viens pats, kaut visu uz reizi! Kā nesaprazdams, no kuras pasaules nācis, viņš no otras saujas uz letes izber monētiņas. Maz to ir, grūti tās nākušas, bet viņš ar mieru dot tās visas, jā, viņš dos visas, konfekte ir tā vērta. Un apmierināts, gluži laimīgs viņš iet uz izeju, no konfektes acis nenolaizdams. Tavu laimi! Taču pārdevēja spiesta saukt zēnu atpakaļ: piedod, mīļo puisīt, bet naudiņas ir par maz. Klusums un sastingums. – Man ļoti žēl, taču konfekte būs jādod atpakaļ, naudiņas ir par maz. – Paiet kāds brīdis, kamēr puisēns saprot, ko no viņa grib. Tad lēna iešana pie letes, lēna konfektes nolikšana tur, augšā, nesasniedzamajos augstumos, lēna naudas saņemšana atpakaļ un lēns, lēns solis uz izeju. Laika man ir liku likām, es varu iejaukties, es varu iedot trūkstošo naudu, man ir, un tur taču noteikti iztrūkst tikai kāds nieks – cik tad tāda konfekte var maksāt!? Bet es klusēju. Man ir grūti – grūti klusēt, bet vēl grūtāk ir runāt. Piedod man, puisīt. Tu kautrējies nākt veikalā, tomēr pārvarēji sevi, biji stiprs un drosmīgs. Bet es ne.