9. Aprīlis 2011

• 9.4.11 20:04
• Mežmalā sēžu kokā un graužu sēkliņas. Priekšā man ir pļava, kur paskriet acīm, aiz tās – grants ceļš. Tur lēnām minas riteņbraucējs un nenojauš, ka es viņu redzu. Viņš cīnās ar vēju, tas stipri šņāc koku galotnēs virs manis un mežā aiz muguras. Par laimi, te lejā, kur sēžu es, vējš ienāk reti. Vispār, man te ir ļoti labi. Laiks ir skaidrs, un pievakares saule man labi tiek klāt. Mugura man atspiesta pret stumbru, sēžu es uz viena zara, kāja uzlikta uz otra, un, kaut arī ir mazliet pacieti, tomēr pietiekami ērti, kādu brīdi es te vēl pasēdēšu. Un, patiesību sakot, man šobrīd arī nav nekā labāka, ko darīt, tāpēc varu te kavēties vienā mierā. Tas man atgādina laikus, kad es vēl pīpēju zālīti. Arī tad es mēdzu laiskoties saulītē, tikai ne sēžot kokā. Nē, tolaik es devu priekšroku sēdēšanai krēslā. Kājas uzcēlu uz otra krēsla sev priekšā, pīpēju zālīti un sildījos saulītē. Gandrīz tāpat kā šobrīd, tikai kokā un zālītes vietā man ir saulespuķu sēkliņas. Bet savaņģo tās tieši tāpat kā zālīte. Es noēdu vienu sauju pēc otras un vienmēr tikai tveru kabatā pēc nākamās, pilnīgi nevaru apstāties. Un labi vien ir. Tepat, dažus kokus tālāk, man ir ieurbtas bērzu sulas, es gaidu, kad burkas nāks pilnas. Ja katra sulas pile ir viena apēsta sēkliņa, es pieēdīšos resns, iekams tas notiks, haha. Taču man ir labi, un es varu gaidīt. Uz ceļa tur pāri atkal ir riteņbraucējs, tas pats, kas iepriekš, tikai tagad viņš brauc pretējā virzienā. Arī šoreiz viņš brauc lēni, tā ka varbūt tas ir kaut kas cits, nevis vējš, kas viņu kavē, jo vismaz uz vienu pusi vajadzētu būt ceļavējam, tā es domāju. Bet ej nu sazini. Novēlu bracējam laimīgu ceļu un aizveru acis.