26. Marts 2011

• 26.3.11 22:08
• Te ir peļķes, kas mazām tērcītēm tek uz ceļmalu, un dubļi. Iešana ir šļurīga un šļakstīga, toties te es redzu, ka sniegs kūst un pavasaris nāk. Sirds man priecājas, un es gribu šai notikumā būt klāt. Nu labi, es jau esmu klāt, es te stāvu un to visu redzu, bet es gribu būt tajā iekšā. Tāpēc es kāpju peļķē un jau atkusušajā, mīkstajā zemē ar papēdi izkasu grāvīšus, lai šai lietai pieliktu spēku. No peļķēm uz grāvi tekošās straumītes kļūt stiprākas, un nu man ir, ko redzēt. Es skatos turp, bet paskatos arī apkārt. Tepat ir vēl dažas peļķes, un ar mana papēža gādību tās pēc brīža satiekas ar savām kaimiņienēm. Tagad notecēt dabū arī ūdens, kam pirmīt izejas nebija, tā ka straumes kļūst arvien ātrākas, un nu jau mums iet pavisam jautri. Tiesa, šie ūdeņi būtu varējuši celties ar sauli, bet kurš tad grib gaidīt, kamēr tas notiks? Es ne. Laiks gan šodien ir skaidrs, un saule labi dara savu darbu, bet es tomēr gribu kaut ko darīt lietas labā, kaut vai nodarboties ar šādiem niekiem.