13. Februāris 2011

• 13.2.11 20:01
• Mājās man paliek garlaicīgi, un es izeju pastaigāties. Ir vēls un auksts, bet tas vienalga, man ir ātras kājas, sniegs gurst zem maniem soļiem. Kaut kur noklaudz kāpņutelpas durvis, cilvēku ārā nav, esmu vienīgais gājējs. Dzīvokļu logi spīd dzelteni, zaļi un sarkani, tie šķiet silti un mājīgi. Varbūt tieši tāpēc te, ārā, esmu tikai es viens, citiem ir labi mājās. Nu, gandrīz viens – tur brauc kāda mašīna. Policijas mašīna. Tā tuvojas, un man liekas, ka brauc tieši pie manis. Tūliņ mašīna apstāsies man blakus, sānu logs nolaidīsies un policista seja man bargi vaicās: „Kāpēc tu te staigā?” Bargi tāpēc, ka tas taču ļoti aizdomīgi – ka es te viens pats, kad pārējie jau sen pa mājām. Pa dienu spīdēja saule, bija jauks laiks, un cilvēki labprāt gāja kājām, slēpēm, suņiem, bērniem, veselas ģimenes bija izgājušas ārā priecāties par skaisto dienu. Bet tagad, tumšā, aukstā vakarā, - ko es te viens pats daru? Svētdienas vakarā, kad visi kārtīgi cilvēki mājās dzer siltus dzeramos un tā tālāk? Jā, te policistam tiešām ir pamats aizdomām, un es ar to esmu mierā. Tomēr man ir arī savs aizbildinājums. Uz ielām ir piebraukts sniegs, un kājās man ir gumijnieki, tie te labi slīd. Ja nu viņi tiešām grib zināt – es slidinos. Un tas ir arī tiesa, man patīk paslidināties, skatieties paši, tīri labi sanāk. Vakarā, kad visi citi pa mājām un mašīnas vairs nebraukā, tad uz ielām ir visdrošākā slidināšanās. Patiesībā esmu apzinīgs cilvēks, tā tas ir, un varbūt tieši tāpēc policijas mašīna ar visiem bargajiem jautājumiem brauc man garām. Nu, tad laimīgu ceļu!