18. Janvāris 2011

• 18.1.11 00:03
• Kupenai saanaa es ar laapstu caurduru seersnu un kopaa ar sniegu metu saanis. Es straadaaju ar laapstu, un pamazaam te top ala, maza, bet mana. Cik ar laapstu no ieejas varu aizsniegt, tik dzilju es vinju taisu. Jumts tai ir ledus garoza jeb taa pati seersna, bet griida ir peernais zaaliens, liidz kuram esmu aizracies. Zeme izraadaas aizvien pavisam miiksta, zem sniega sals tai laikam netiek klaat. Rokot shur tur esmu zaalienu ar laapstu ieskrambaajis, tur tagad redzama svaiga melnzeme, un es juutu, kaa taa saak smarzhot. Aah, cik briinishkjiiga ir shii smarzha! Ziemaa, kad viss sasalis un smarzhu ir maz, to var lieliski noveerteet. Lai tas man izdotos pavisam labi, es guljus ielienu savaa shaurajaa sniega alaa, kas pilna zemes dvesmas. Es aiztaisu acis un elpoju dzilji. Shii smarzha man kaut ko atgaadina.