20. Decembris 2010

• 20.12.10 23:40
• Manu putnu barotavu uz lodžijas sāk pārņemt zvirbuļi. Sākumā viņi nāk bailīgi, snaiksta kaklu, lai labāk redzētu, vai te ir droši, vai te ir labi. Tais brīžos zvirbuļi izskatās piemīlīgi un pieklājīgi, sirds man vienmēr priecājas par tādu jauku skatu. Tomēr vienlaicīgi man prātā ainojas citi zvirbuļi, Rīgas zvirbuļi, noplukuši un uzbāzīgi – skrandaiņi, kas nāk diedelēt pēc maizītes tavā rokā, un tādus briesmoņus aiz sava loga es negribu it nemaz. Tiem, kas tur uzdarbojas šobrīd, ar kažoku gan viss kārtībā, bet labāk tomēr ne. Vienu vai divus vēl varētu pieļaut, taču zvirbuļi mēdz pulcēties baros, un es negribu, ka manu barotavu apsēž viss viņu lielais lērums. Vispirms aizdzīs manas mazās zīlītes, tad pieķēzīs man te visu – jo zvirbuļi ir sušķi –, un, visbeidzot, nāks ar savu čiepstēšanu, miera man vairs nebūs! Nu nē, zvirbulis ir pārāk šaubīgs, drošs paliek drošs, es viņu dzenu prom. Parasti es pieklauvēju pie loga, dažreiz ar to pietiek, citreiz ne. Gadās, ka viņi nebēg pat tad, ja veru aizkaru un ar dusmīgiem acu zibšņiem lieku pavisam skaidri saprast, ka tā kā būtu laiks vislielākajās izbailēs mesties prom, ja! Taču zvirbuļi bieži paliek barotavā vai tās tuvumā un tikai, kā parasti, staipa kaklus, lai labāk redzētu – acīmredzot to, ka mani draudi nav ņemami nopietni. Savā lielā pārdrošībā viņi mani novērtē par nekaitīgu, taču te man ir kas padomā. Klēpī man snauž kaķis, ko es tagad ņemu aiz padusēm un ceļu no miega – no klēpja arī –, jo nupat viņš man ir vajadzīgs. Strauji atņēmis nost aizkarus, es grūžu viņu pie loga un caur stiklu saku uz zvirbuļiem: „Rāā!” Haha! Vispār, tīģerlauvas rēciens bija jādara kaķim pašam, bet viņš man vēl pārāk miegains. Laikam jau arī zvirbuļi to mana, viņi atkal staipa galvas, bet prom nebēg vis. Mirkli pabrīnījušies, viņi atsāk saimniekot pa manu barotavu un vairs neliekas traucēties. Haha, ir nu gan viņiem dūša! Toties man par to tagad ir jautrs prāts, un gan jau es vēl ko izdomāšu.