4. Decembris 2010

• 4.12.10 20:38
• Piepeši es grāvī ieraugu stāvam lielu putnu. Šķiet, tā ir dzērve – pelēka, garu knābi. Bet ko šeit ziemā dara dzērve? Grāvī ir sekls, un straumē ūdens nav aizsalis, tur viņa vidū stāv, aukstumā sarāvusies un skumja. Varbūt viņa cer uz vardēm, bet īsti nelaimējas, ziemā varžu nav. Un laikam šai grāvī nav arī zivju, dzērve izskatās stipri noliesējusi. Un kur palikusi kuplā aste? Šādā bēdīgā izskatā man grūti viņā pazīt dzērvi. Viņa izskatās savāda, un es gribu apskatīties tuvāk, kas tur ar šo putnu īsti ir. Es lēnām eju klāt un gaidu, ka viņš tūliņ laidīsies prom, tomēr paliek stāvam un ļauj man tuvoties. Nu es esmu pienācis tik daudz, ka varu skaidri skatīt dzērves dzelteno aci, ar ko tā mani uzmana. Lai arī ķermenis viņai ir stipri panīcis, acs liekas moža un vērīga, un es brīnos par šo pretstatu. Pa tam dzērve beidzot ir saņēmusi spēkus un tagad ceļas spārnos. Taču lielie spārni izskatās smagi, arī ledus ap dzērves kājām velk uz leju, šis lidojums ir īss. Mazu gabalu tālāk viņa nolaižas sniegotā pļavā un atkal stāv kā bija stāvējusi – aiz aukstuma galvu ierāvusi, pavisam rāma un ļoti skumja, atkal kaut ko gaida. Joprojām vardes? Varbūt pavasari? Es nezinu, bet mani jau nu ne. Man dzērves ir žēl, es redzu, ka viņai klājas grūti, taču te es neko nevaru darīt. Es eju prom.