15. Novembris 2010

• 15.11.10 23:35
• Laiks šodien nav mīlīgs. Zem gumpīšiem žļurkst dubļi, ceļš ir slapjš un peļķains. Gumpīši man ir par lielu, tie krīt no kājas, un vilnas zeķu man nav. Arī cepures man nav. Toties ir cimdi. Ar vienu roku es turu aizsegtu ausi, jo pūš auksts vējš un saldē. No aukstuma mazliet drebu, bet tas man par labu, es gribu būt stiprs. Pieskatu soli un atvairu steigu, es pastaigājos. Un es šeit neesmu viens. Pāri ceļam tikpat nesteidzīgā solī rāpo liels, melns vabulis. Vai arī tas no aukstuma, viņa lēnums. Neskaitot atsevišķus gliemjus, šis ir vienīgais kukainis, ko es šodien sastopu, turklāt tik liels un skaists, īsts atradums. Bet šausmīgi gauss. Kamēr tur stāvu, pa ceļu tuvojas mašīnas, un es redzu, ka vabulim tās ir briesmas. Viņam vēl labs gabals ceļa platuma, ko šķērsot, viņš atrodas tieši pa ritenim. Es pasperu soli nost no ceļa vidus, tomēr palieku vabulim tuvumā, lai mašīnas, braucot apkārt man, apbrauktu arī viņu, ceļš ir plats gana, pietiks vietas mums visiem. Mani gan var aizsniegt dubļi, mašīnām iebraucot peļķēs, kuru te ir daudz, taču es ticu, ka vadītāji būs uzmanīgi, tāpēc esmu drosmīgs. Un mana drosmība attaisnojas. Mašīnas pabrauc mums garām un nevienam nenodara nekādu postu, lai arī vienas mašīnas riteņi aizgāja tikai sprīdi no vabuļa. Bet viņam laikam viss vienalga, viņš turpina savu lēnu gājienu uz ceļmalas zāli. Drošs paliek drošs, es vabuli paceļu un pārnesu līdz zālei. Bet nu gan labi ātri meklē siltu māju un taisies uz ziemas guļu! Ir jau arī pēdējais laiks, auksts un vēls jau arī, vakars klāt.