10. Oktobris 2010

• 10.10.10 19:28
• Ko es te, mežā, daru? Skatos mazās eglītes, te to ir daudz. Bet arī alkšņu ir pa pilnam, vēl vairāk nekā eglīšu – visās pusēs, viens blakus otram, un pa starpām eglītes. Daudzi alkšņi sazin kāpēc ir nokaltuši. Galotnes tiem vējš jau aplauzis, un pāri palikuši tikai zemē iesprausti mieti, cits garāks par mani, cits īsāks. Jau nolūzušie koki zem manām kājām lūst un skaļi krakšķ, bet vienu, kas vēl stāv, es nolaužu pats. Tagad man rokā ir nūja, un kaut kas man ar viņu ir jādara. Es drusku atvēzējos un situ pa citu nokaltušu alksni. Ar blīkšķi pārlūst abi, viens pat vairākās daļās. Tas nu gan bija viegli! Es izmēģinu vēl, vai tiešām tie tik lēti lūst. Tā izrādās patiesība, un nu man ir atklājums, kas prasās uz izmantošanu. Es nolaužu un sadauzu jaunu alkšņa mietu, tad citu, tad vēl. Iesākumā darbojos piesardzīgi, jo lauskas šķīst grūti paredzamos virzienos, bet pamazām iemanos un kļūstu drošāks. Tagad alkšņi plīst viens pēc otra un sprāgst gabalu gabalos, brīkš brākš, un mežā no manis ceļas šausmīgs tracis. Taču pa šo laiku man ir atnākusi sajūta: nevis alksnis viegli plīst, bet patiesībā man ir stipras rokas, tur tā sāls, tāpēc savā lielā varenībā par briesmīgo troksni varu daudz nebēdāt. Ja kādam te kas nepatīk, lai panāk priekšā, gan tikšu galā! Taču neviens neuzrodas, un es metu mieru.