30. Septembris 2010

• 30.9.10 17:58
• Noguris no sēdēšanas istabā, es esmu izgājis tepat pa pilsētas nomali pastaigāties. Šejienes ainava man patīk maz, tāpēc es elpoju gaisu un skatos sev zem kājām. Uz asfaltētās ietves ieraugu slieku un – ko tā te dara? Tā lokās, kaut ko mēģina, varbūt tikt pāri uz pretējo pusi, viss var būt, bet – kāda man tur daļa? Tomēr es slieku paceļu un ielieku zālē turpat blakus. Tad izslejos visā augumā un pieņemu bardzīgu izskatu. Tikpat bardzīgā balsī es uz to slieku saku tā: „Papis no ceļa!” Bet tūliņ es nomierinos, un nu tas ir garām. Es atkal varu droši likt soli, un mans garastāvoklis ir uz to labāko, es pat smejos, haha, esmu gan es viens.