17. Septembris 2010

• 17.9.10 16:58
• Uz gaiši brūnā ceļa melnā čūska labi redzama, tas ir zalktis. Viņš stāv uz vietas un kaut ko gaida, bet es tikmēr no ceļmalas krūma nolaužu vicu un nošķinu lapas, tad dodos pie rāpuļa iepazīties. Vai varbūt čūska nemaz nav rāpulis, kā es viņu tikko nosaucu, bet gan līdējs, tas ir, ložņa? Nu, to lai izšķir zinātāji, es tur maz ko saprotu, ar čūskām man bijis maz darīšanu. Tik vien zinu, ka zalkši nav indīgi un, kā vēl esmu dzirdējis, pat lāga nekožot. Tomēr aiz piesardzības es palieku no viņa pa gabaliņu un pietupjos attālumā, kur varu aizsniegt ar savu stibu. Ar zara galiņu es viegli pieskaros pie zalkša melnās muguras, bet viņš, tāpat kā iepriekš, guļ pavisam rāms. Tas mani iedrošina, un es pienāku pussoli tuvāk. Nu es zalkti varu apskatīt pavisam labi, un, kad esmu viņu noskatījis no augšas, es mazliet paceļu astesgalu, sak, varbūt redzēšu, no kurienes viņš dēj olas. Tas man liekas brīnišķīgs joks, un es smejos, haha, tomēr asti atkal sakārtoju, lai ir taisna, kā bija sākumā. Bet zalktis mani stipri pārprot un sāk šņākt. Es zinu, ka čūskas mēdz šņākt, bet šī laikam ir pirmā reize, kad es to dzirdu dzīvē. No vienas puses, šāda jauna pieredze mani iepriecina, bet, no otras, arī drusku sadusmo, jo šņācējs ir tikai zalktis, ne viņam inde, ne kas. Viņš pat nekož! Un tomēr zalktis dūšīgi šņāc man virsū un pat sāk slieties stāvus kā kobra vai kas cits bez mēra draudīgs. Šis niekkalbis! Vai viņš tiešām uzskata mani par muļķi?! Zalkša tukšie draudi man liekas liela nekaunība, ko viņš pret mani atļaujas, un tas man ķeras pie sirds, pikts es ceļos kājās. To pašu brīdi arī čūska sāk kustēt, tā veikli iešļūc ceļmalas garajā zālē un taisās prom. Aizvainots es noskatos, kā viņa attālinās, un savā dusmībā vēl uzsaucu nopakaļ: „Nu tad ej ar!” Gribu arī piecirst ar kāju pie zemes, bet to es pataupu citai reizei.