7. Septembris 2010

• 7.9.10 09:34
• Esmu apstājies mazas, rāmas upītes krastā. Saule spīd man no muguras, un mana ēna guļ pār upīti, gandrīz aizsniegdama pretējo krastu. Es paceļu roku, un ūdenī tūdaļ seko liela rosība. Tur ir daudz mazo zivtiņu, kas laikam domā, ka rokas ēnu met haizivs vai, mazākais, līdaka, no kā jātaisās, ka tiek. Ūdens virsmā paliek zivtiņu atstātas sliedes, kas pašķīst no manas rokas ēnas. Izstieptu paceļu otru roku, un ūdens atkal dzirksteļo. Abas rokas ceļu virs galvas, un, kur pār upīti slīd abu roku ēna, tur zivtiņas bēgdamas kuļ ūdeni. Tas mani uzjautrina. Es nolaižu abas rokas sev priekšā, kur tās paslēpjas aiz mana ķermeņa ēnas, un upītē iestājas miers. Tad ar ašu kustību es rokas izplešu uz sāniem, un zivtiņas abās pusēs pajūk. Haha. Rokas nolaižu, tad pamazām ceļu gar sāniem, pāri galvai, lēns briesmu vilnis iet pār mazo upīti, un ūdens viegli virmo. Rokas nolaižu strauji, un zivtiņas sprūk kur kurā. Haha. Vēzējos tā un šitā un iztrenkāju zivtiņas arvien ar kādu jaunu paņēmienu, jā, es pat paskrienu gar krastu, un mana ķermeņa ēnas gājiens pār ūpīti ir patiešām draudīgs, sevišķi kopā ar roku vicināšanu. Pēc laiciņa man šīs izdarības tomēr apnīk, un es palieku mierā. Patiesībā es mazliet sakaunos. Upītes tai krastā aiz pļaviņas esmu piepeši ieraudzījis vairākas dzīvojamās mājas, logu lielās acis skatās man tieši virsū.