31. Augusts 2010

• 31.8.10 21:59
• Uz zemes ceļa ieraugu beigtu slieku, jau mazliet apkaltušu un kaudzīti ar skudrām tai virsū un apkārt. Tās ir lielās sarkani melnās skudras, no kurām bērnībā es mīzu pa gabalu, jo dažas mani bija sakodušas. Bet tagad man ir drosme pietupties un apskatīties šīs te pašas mazās mežones tuvplānā. Daļa skudru iemetušās beigtajai sliekai kuprī, pārējās skraida apkārt un izskatās satrauktas. Varbūt ir radušies sarežģījumi ar medījuma nogādāšanu pūznī lielajai skudru mātei, grūti spriest, bet par to man arī maza daļa. Mani vairāk saista pašas skudras. Es tuvinu rādītājpirkstu skudrām un gribu viņām laipni piebikstīt pie pakaļpuses. Otrā galā skudrām ir lieli zobi, no kā man mazliet bail. Tomēr arī pie nekaitīgā gala man neizdodas piedurt, jo, tiklīdz mans pirksts tuvojas, skudras apmetas otrādi, ceļas pakaļkājās un sparīgi vicina priekškājas: „Ē, kas tie par jokiem!” – vai: „O! Padod tik šurp!” – ej nu sazini. Pavirzu pirkstu citai skudrai, tā uzvedas tāpat. Mazu sprīdi virs skudrām kustinu pirkstu pāri visam baram, un visas, kas patrāpās tam apakšā, kā zem magnēta ceļas pakaļkājās un stāv uz divām. Haha, tas mani izjautrina, es viņas mazliet padancinu. Labā noskaņā es reiz tomēr ļauju kādai skudrai pieķerties pie mana magnētiskā pirksta. Tā paošņājas ap pirkstgalu, uzrāpjas mazliet augstāk, atkal ostās. Ja labi ieskatos, varu redzēt viņas žokļus, tie izskatās draudīgi, tomēr kost nekož. Nolieku skudru zemē un ļauju uzkāpt citai, bet arī tā ir tikai ziņkārīga, nekož un indīgas vielas neizlaiž. Tas man patīk, varbūt kādreiz mēs, seni naidnieki, vēl noslēgsim draudzību.