23. Augusts 2010

• 23.8.10 15:35
• Pastaigājos pa mežmalu un sakaltušā rudzupuķē vai tamlīdzīgi atrodu uzrāpušos divus gliemežus. Tie ir lielie vīngliemeži, un es pietupjos, lai ar savām acīm tiktu tiem abiem tuvāk. Tur es pirmo reizi mūžā ieraugu gliemeža muti, par ko man uznāk smiekli. Tas ir gaļīgs caurums zem gliemeža galvas, pietiekami liels, lai ar savām glumām gliemja lūpām pilnībā aptvertu auga sakaltušo stublāju. Viņi apzīžļā to no vienas puses, no otras puses, atkal no pirmās, vēl kaut kā citādi. To viņi dara tik sirsnīgi, ka man liekas, es šai zelēšanā pat saklausu čāpstināšanu, haha. Tas mani noved pie domas par veci, kas ar savu bezzobainu muti neatlaidīgi cenšas iešmakstināt vēderā sausiņu ar rozīnēm. Haha, es skatos uz abiem dūšīgajiem sūkātājiem un smejos, līdz man apnīk. Pēc tam es eju tālāk, un cits vīngliemezis mani piesaista ar savu ceļojumu pāri peļķei. Tas ir lēns, bet drosmīgs gājiens. Ūdens viņam jau smeļas degunā, taču viņš varonīgi lien uz priekšu. Šis gliemezis ir brašulis, kas iespītē briesmām, to es skaidri redzu. Brašulis, patiesi, tomēr, jāteic, stipri lēnīgs, varbūt ļoti apdomīgs, kas to lai zina. Bet man pietrūkst pacietības noskatīties līdz galam un noskaidrot.