30. Jūlijs 2010

• 30.7.10 10:39
• Esmu mežā, pastaigājos pa senu, jau mazliet aizaugušu ceļu. Te man pie kājām nokrīt kaut kas smags, un es apstājos. Brīdi nogaidu, tad zālē pie kājām pamanu kaut ko knosāmies. Ieskatos ciešāk un atklāju tur sienāzi, lielu, zaļu, jā, vienu brangu siseni. Tas man patīk, un es, piebikstīdams ar pirkstu, viņam uzbilstu: „Ū!” Sienāzis atsperas un lido. Lēciens ir īss, bet viņš sev palīdz ar spārniem, un tas man ir: „Oho!” Es viņu saķeru, ar rādītājpirkstu un īkšķi paņemu aiz sprandas un metu gaisā, lai lido pa īstam. Bet spārni neizplešas, un lielais sisenis nokrīt kā bluķis, bums. „Kaut kāds muļķis,” es saku un jūtos mazliet aizvainots. Uzgriezis sienāzim muguru, es eju prom un atstāju viņu, lai lido pats.