20. Jūlijs 2010

• 20.7.10 19:13
• Stāvu uz lodžijas un skatos uz meiteni, viņai apmēram desmit gadu un kaķīša maska uz sejas. Viņa sauc kādu zēna vārdu, pa gabalu saka, ka viņai kaut kas priekš viņa ir un lai viņš atnākot. Zēns tūliņ arī ierodas viņai blakus, viņš apmēram vienā vecumā ar meiteni, un labā sapratnē abi brīdi kaut ko pārrunā. Sarunu pārtrauc meitenes māmiņa, no pretējās mājas, izliekusies pa logu, viņa meitai uzsauc: „Šņimi masku!” - ar to domādama to pašu kaķīša masku. Tomēr meitene vilcinās. Rokas viņai gan it kā ceļas izpildīt, kas prasīts, bet tās kļūst lēnākas, jo augstāk nāk, un pusceļā sāk rīvēties gar sāniem, viena gar otru un vēl kur, it kā rokām jau no sākta gala vienīgais uzdevums ir bijis būt aizņemtām pašām ar sevi. Māmiņa, to redzēdama, spiesta lūgumu teikt vēlreiz, tad arī trešo reizi, iekams meita beidzot spriež, ka māmiņai tomēr vajag klausīt. Viņa negribīgi uzbīda kaķīša purniņu sev uz pieres, taču meitenei, šādi piespiestai atsegties, atskrien piepeša kautrība. Lai to kliedētu, viņa strauji pagriežas pret savu zēnu un šķelmīgi iesaucas: „Bū!” Tad nāk hahaha un teic, vai tu mani atpazini, tā esmu es, un atkal hahaha! Zēns samulst, un izskatās, ka viņš patiešām tikko tikai atklājis, ka tā ir viņa, Ļuba vai Nastja, nevis sazin kāda sveša kaķenīte, zēns viņai bikli atbild: „Sveicināta.” Bet varbūt zēns tā dara aiz tā, ka turpat līdzās, aizvien izliekusies pa logu, ir meitenes māmiņa, kas abus uzmana, un ir taču arī kaut kāda pieklājība vēl dzīva. Zēns ir labi audzināts, un viņa sveiciens, iespējams, ir domāts tam, lai māmiņa redz, ka meita atrodas labā sabiedrībā, patiešām, uztraukumi gluži lieki, abus drīkst laist staigāt kopā. Un kopā viņi arī aiziet. Vēlāk es eju uz bibliotēku un sastopu šo pašu mazo sabiedrību aiz mājas. Šķelme meitene pa jokam iemet zēnam ar zariņu, un viņš savu mazo aušiņu tūliņ apsauc: „Ē! Prasķitutka!” – bet draudzīgi, nudien. Viņš savos desmit gados ir mācījies pieklājību un kaut ko par meitenēm jau arī.