15. Jūlijs 2010

• 15.7.10 14:08
• Laiski guļu gultā uz muguras, rokas man aiz galvas, un es domāju par kaķiem. Prātā nāk vectēvs, kā viņš savulaik laukos ar raupju laucinieka roku retu reizi paglaudīja savus pieklīdušos kaķus. Kājiņas tiem trīcēja no smaguma, kāds uzgūla to mugurām, vēders ieliecās līdz pašai zemei, un acis no lielā sloga spiedās laukā no dobuļiem, hahaha. Es allaž uz to noraudzījos šausmu pilnu izbrīnu un lieliem smiekliem vienlaikus. Taču vēl vairāk mani pārsteidza, ka kaķi šādu smagu roku panesa, pat uzprasījās vēl, mūždien tie tinās un luncinājās vectēvam ap kājām. Laikam viņš bija vienīgais, kas tos plušķus kādreiz vispār glaudīja.

• 15.7.10 14:39
• Es eju pa Raiņa bulvāri un ieraugu turpat līdzās pa zālienu pastaigājamies kaiju. Lielais knābis tai stāv pavērts, un kaut kas man tur liekas aizdomīgs. Lēnām kaija nāk uz manu pusi, un man šāds viņas virziens liekas draudīgs. Ar katru brīdi, kamēr attālums starp mums samazinās, es uztraucos vairāk, bet visvairāk, kad ieraugu viņas blāvi dzelteno aci, kas stiklaina raugās man tieši virsū, un es tur tūliņ saskatu mēmus draudus. Labāk paātrinu soli, lai ātrāk tiktu viņai garām, šī kaija mani no tiesas biedē. Vēl vairāk - manā iztēlē jau ainojas notikumi ar traku kaiju, kas ieķērusies man matos un ārprātīga knābj man galvā. Mani soļi kļūst arvien ātrāki, un, kad beidzot esmu ticis kaijai garām, es baidos atskatīties, baidos, ka ieraudzīšu putnu metamies man krāgā, drīzāk ar acīm meklēju ispējamos patvērumus un uzreiz lēšu, cik lēcienos es varu nokļūt tur un cik tur. Šīs iespējamības gan paliek neizmantotas, tomēr starpgadījums mani ir diezgan satraucis, un savā prāta trauksmē es apsveru, vai pareizākais tagad būtu zvanīt glābējiem un brīdināt, ka Raiņa bulvāra gājējs vairs nevar justies drošs. Taču pamazām es apmierinos, un domas aizgriežas citos virzienos.