8. Jūnijs 2010

• 8.6.10 12:43
• Sēžu mājās un pārdomāju, vispār man ir domīgs garastāvoklis. Piepeši aiz loga dzirdu sievieti saucam: „Vaļera, iģi damoi! Vaļera!” Tas uz mani iedarbojas kā, nu es nezinu, bet es tūliņ trūkstos kājās, krēsls gandrīz apgāžas, bet man te ir liela lieta, un krēsls ir tikai sākums. Esmu stipri satraucies par Vaļeru, es runāju uz savām istabas sienām: „Vaļera! Kur tu kavējies, jopcik! Māmiņa tevi jau sauc! Vai tu nemaz nedzirdi? Vaļera!... Eh!” Es atmetu savai runai ar roku, tam nav jēgas, Vaļera nedzird. Bet kāpēc? Ar abām rokām saķeru galvu un steidzīgi mēroju ceļu no viena istabas gala uz otru. Kāpēc, Vaļera, kāpēc? Esmu ļoti uztraukts, šī lieta man ir svarīga. Kas gan ir aizkavējis Vaļeru?! Bet sienas klusē, un prātā nāk pārgalvīgas domas.