7. Jūnijs 2010

• 7.6.10 14:08
• Eju pa meža ceļu un tur es sastopu vaboli zaļā, spīdīgā uzvalkā. Cik brīnišķīgi skaista vabole, es priecājos un pietupstos iepazīties ar viņu drusku tuvāk. Ar mazu kociņu es pieklauvēju viņai pie pleca, lai pievērstu uzmanību un uzsāktu pazīšanos. Bet par manu draudzības aicinājumu vabole sper pāra soļus sāņis un apstājas. Kas tad nu? Es pieklauvēju viņai vēlreiz, bet vabole atkal paiet mazu gabaliņu un klusē. Viņa nevairās manis, nebēg un neslēpjas, nē, tā viņa nedara, tik daudz es redzu. Tomēr arī pretī viņa man nenāk. Kas tur par lietu? Es pie sevis domāju, ka vabole ir tikai drusku kautrīga, hehe, mazliet samulsusi. Es atkal pabikstu viņai pie sāna, bet vabole vairs neiet, aiz uztraukuma kājas laikam vairs nemaz neklausa. Šoreiz viņa pieplok sūnām un drusku aizver acis, jā, man liekas, tā viņa tur savā sūnu pazemībā dara. Haha, es smejos un ceļos kājās, ir nu gan viena vabole.