1. Jūnijs 2010

• 1.6.10 16:13
• Stāvu ezeram krastā uz laipiņas un apsveru, vai te būs laba braukšana ar laivu. Rokās man ir binoklis un pa starpām vispusīgiem apsvērumiem es apskatu arī ūdensputnus. Acīs iekrīt viens, kas peld pa loku ap manu laipiņu. Tas ir pīles izmērā, vispār pēc ārienes līdzīgs pīlei, tikai viscaur melns un ar baltu pierīti. Putns dūšīgi iras pa ūdeni, un pēc dažām pazīmēm es redzu, ka viņš jau brauc ar visu jaudu. Varbūt tur, tālākajā niedru pudurī, nostāk no ziņkārīgām acīm, kāds tikpat melns jau gaida, kad tad viņš beidzot būs klāt, hehe, šis ašais peldētājs. Jā, un, kad ar pleznām viņam šķiet par maz, putns brīžam arī sparīgi kustina uz priekšu un atpakaļ savu garo kaklu ar visu galvu galā, itin kā gribēdams ar to iekustināt vēl ātrākai braukšanai arī sevi. Nu taču! Aiziet! Uz priekšu! Kādu mirkli ar lielu aizrautību triecies pretī savam mērķim, viņš klanīšanā pierimst un tagad groza galvu uz sāniem, lai redzētu, cik tālu ar tādu briesmīgu steigu jau ticis. Par skādi, tas viņam nes sliktu pārsteigumu: „Kā! Es vēl tikai te?!” Bet tas viņam dod jaunu dedzību, un ar galvas kustināšanu viņš atkal centīgs ņemas ātrāk tikt savam ceļam galā. Turpretī es stāvu krastā un smejos, haha, ir nu gan viens steidzīgs melnītis, šis pārgalvis!
  Bet pretī mazajam, steidzīgajam melnim brauc lielais, baltais gulbis. Vai arī viņš dīdās un knosās un nav mierā ar savu ātrumu? Nē, viņš peld mierīgs un cēls, sabozis spārnus un galvu tur pavisam rāmu. Varbūt grib paturēt acīs savu braukšanas mērķi, tāpēc nevar ļauties grozīties, lai nenovirzītos no ceļa. Tāds viņš tur viens pats lepni slīd pa ezeru.
  Tad gulbis, kādas iedomas trenkts, piepeši izpleš savus lielos spārnus un sāk tos ar visu spēku vēzēt. Putns grib celties gaisā, bet viņš ir tik liels un smags, ka viņam vajag krietnu gabalu ieskrējiena, iekams tiek vaļā no ezera. Pamazām viņš tomēr ceļas uz augšu un ar kāju pleznām sev mazliet piepalīdz, pliķēdams pa ezeru, itin kā gribēdams atsperties. Bet, kad viņš beidzot ticis tik tālu, ka kājas jau atrāvušās no ezera, gulbis atkal samazina augstumu, pleznas atkal skrien pa ūdeni pļek, pļek, pļek. Visbeidzot, viņš no jauna nolaižas un apmierinās, sabož spārnus kā pirmāk un peld pavisam rāms, jā, un nu viņš izskatās gaužām apmierināts ar savu mazo lidojumu. To es pēc dažām pazīmēm redzu putna augumā, un man atkal mazliet jāsmejas, tas tik ir viens gulbis, haha, viņš laikam rāda visu savu spēku! Un kas to var zināt, vai arī šai gadījumā niedrēs nav kāds, kam tas viss domāts, hehe.