vakarnakt nevarēju aizmigt.
izdomāju, ka gribu
savā istabā zviedru sienas.

Noplēsu kuponus, kopā ar tukšajiem iepakojumiem aizsūtīju aploksnē, taču atbildi nesaņēmu. Nokasīju sudraba joslu, bet skaitlis "10 000" neparādījās. Arī bultas vai sirsniņas attēlu apakš alus korķa neieraudzīju.

Likās, visu pareizi daru, bet mana Laime, redz, kavējas.
Manu vārdu Lieldienu zaķis neizvilka no cepures un nevicināja ķepā pa visu studiju.

Tā nu es sēžu bez ceļojuma uz Alpiem, bez tostera, bez "Narvessen" dāvanu kartes.
Pārdevējas klusē kā sfinksas, pastniece noplāta rokas, bet televīzijas telefons vienmēr aizņemts.

Likās, visu pareiz daru, visu pareizi atbildēju - gan tēlu grieķu mitoloģijā, gan pasaules čempionu šahā, gan naudas vienību Kazahijā.
Kur kavējas mana Laime, kur viņas mazās dāvaniņas?

Laikam es esmu pārlieku resns un bāls. Laikam es valkāju nesmukas drēbes.
Laikam man draugos vien sliņķi un lūzeri. Nenāk ne tuvu Laime pie manas pastkastītes,
jo es tajā baroju putniņus.

-K. Vērdiņš-