| 6:22 pm |
Krāpšana
Šodien izdomāju, ka nepieciešams rakstīt blogu par manu sāpi. Rakstīt izdomāju tāpēc, ka nav man īsti drauga, ar ko es varētu no sirds izrunāties un izteikt savu sāpi un kurš mani saprastu.
Kas tad noticis?
Sieva mani krāpj.
Zinu, ka sabiedrībā valda stereotipi par to, ka parasti jau krāpj vīrs, bet nu šajā gadījumā krāpj sieva. To es instinktīvi sāku nojaust apmēram divas nedēļas atpakaļ, bet nekā taustāma nebija, tikai sajūta, ka kaut kas nav kārtībā un es tieku čakarēts. Šo sajūtu papildināja visas iespējamās negācijas no viņas puses. Lai ko es darītu, nekas nav labi, viss vienmēr slikti, vienmēr kaut kādas problēmas, neapmierinātība un kašķēšanās.
Šī sajūta mani nepameta un ar katru dienu rūga lielāka un spēcīgāka. Līdz beidzot, lai apmierinātu savu izmisuma ziņkāri, izskatīju sievas mobilo (nekad iepriekš par tādām lietām nebiju pat iedomājies), tai skaitā arī visas sms. Atklāju, ka viņa sūta sms personai, sauksim viņu par A., par šo un to, bet neko konkrētu.
OK., nodomāju, kas tad ir sms - nekas, bet tik un tā man iekšā kaut kas uzsprāga (sāka vārīties) un sajūta(nenormāli smaga), ka es tieku krāpts pārņēma manu prātu un visvairāk sirdi un dvēseli. Pāris dienas dīdījos, nesapratu,ko lai daru. Jutu, ka tas viss mani velk uz leju. Tad nu pilnīgi emociju iespaidā, neprātīgi nolēmu izdarīt vēl vienu lietu - pārbaudīt ko viņa raksta datorā, internetā utt. Es pienācu pie datora, un izrādījās, ka viņa aizmirsusi izlogoties no lapas (iepazīšanās). Neprātīgās izmisuma sajūtas dzīts, sāku lasīt viņas epastu saraksti. Tajā viņa ļoti izteiksmīgi parādīja, ka meklē citas attiecības ( vai sex?) (es nezinu kā vel to lai noformulē, bet par iemesliem runāšu vēlāk), čato ar vienu, ar otru. Cik sapratu no tās sarakstes, tā pagaidām ir virtuāla "dēka", bet sarakstes beigās ir mājieni un gājieni par satikšanos reālajā dzīvē, aicinājumi uz randiņiem, kad beidzot viņi sarunā tā kā iet uz kino un pēc tam aizbraukt dabā (nodarboties ar sex). Bet pagaidām tas nav noticis.
Pēc visa tā izlasīšanas, mana sirds eksplodēja un turpmāk neparko citu, kā viņa mani krāpj, nespēju domāt. Kādu nedēļu neesmu gulējis, visu laiku ārprātīgi lielas sāpes sirdī ( - smagums) un prātā domas par to, ko lai dara. To visu visvairāk pastiprina tas, ka es viņu neprātīgi mīlu. Neciešama pazemojuma sajūta.
Par iemesliem.
Mēs kopā esam jau 9 gadus, mums ir divi brīnišķīgi bērni (Es viņus ļoti mīlu). Atzīšos, ka neesmu bijis nekāds labais vīrs. Pēdējo pusgadu (kā arī agrāk) vazājos apkārt, mājās nenācu, visu laiku savas intereses bija svarīgākas par ģimenes (sievas, bērnu) vajadzībām. Attiecības bija pamestas novārtā, nekur viņu neaicināju, nekādas vairs romantikas un attiecību kopšanas, kā rezultātā sākām ar vien vairāk attālināties viens no otra, gan emocionāli, gan fiziski (sex). Pārņēma tāda, kā tukšuma, nolemtības sajūta. Viņa man visu laiku pārmeta par to, ka es tāds un šitāds, Es atkal viņai, ka viņa nevar mani pieņemt tāds kāds esmu. Bija vairāki mājieni par to, ka viņa vēlas, lai es mainos, mainu savu attieksmi pret ģimeni. Apmēram pirms mēneša sapratu, ka vajag pārmaiņas, sāku strādāt ar sevi, atmetu savus netikumus, centos maksimāli daudz laika pavadīt ar bērniem. Sāku strādāt pie mūsu attiecību kopšanas un še tev.
Tad nu es domāju, ka attiecību neesamība arī bija krāpšanas katalizators. Pats neesmu bijis neuzticīgs, ne ar vienu citu neesmu pārgulējis vai meklējis attiecības. Uzskatu, ka tas sagrautu mani, ja es krāptu savu sievu un līdz ar to uzskatu, ja saproti, ka šajās attiecībās nekā vairs nav, tad pārtrauc tās un nečakarē otru cilvēku.
Ko darīt?
Esmu izlasījies internetā par visādiem krāpšanas gadījumiem un sekām.
Pirmais, kas protams ienāca prātā - tagad šķirsimies, uztaisīšu mājās scēnu, ka esmu uzzinājis, ka viņa mani krāpj, nav uzticīga un nevaru ar viņu vairs kopā dzīvot.
Otrais, vai es spētu piedot viņai? Ņemot vērā, ka joprojām neprātīgi mīlu viņu (kas šajā situācijā mani nenormāli tracina), izejot uz atklātu sarunu redzētu, vai šīm attiecībām ir turpinājums.
Trešais, šodien nolēmu nestrēbt karstu, pagaidīt līdz nedēļas beigām, cerībā, ka varbūt beigsies tās neciešamās sāpes un tad nedēļas beigās ar vēsu galvu, atklāti ar viņu visu izrunāt.
Tas būtu tāds kā ievads. Turpmākie ieraksti būs īsāki, par sajūtām un neracionālu rīcību no Piekrāptā puses. |