Līst, līst un līst. Visu laiku. Tāda jauka fona mūzika- lietus lāses pret palodzi, nomierinoša šalkoņa.
Un tik dīvains miers, it kā par neko nebūtu jāuztraucas, bet patiesībā tālu jau nav. Varu iedomāties nosodošo skatienu, jo es svarīgām lietām ļauju plūst pa straumei, taču tā ir labāk, vismaz šobrīd.
Ja gribas palasīt kaut ko sirsnīgu-->

Kāds veikala īpašnieks pie durvīm piestiprināja paziņojumu „Pārdodam kucēnus”. Šādi paziņojumi īpaši pievelk mazus bērnus, un drīz vien veikalnieka acu priekšā parādījās mazs zēns. – Par cik jūs pārdosit kucēnus? – viņš jautāja.
Veikalnieks atbildēja: - Par dažādu cenu: no 30 līdz 50 dolāriem.
Mazais zēns parakņājās kabatā un izvilka sīknaudu. – Man ir 2 dolāri 37 centi, - viņš teica. – Vai es, lūdzu , drīkstu paskatīties uz kucēniem?
Veikalnieks pasmaidīja, uzsvilpa, un no suņubūdas iznāca Lēdija. Viņa rikšoja pa veikala celiņu, un viņu pavadīja desmit maziņi, sīki bumbulīši. Viens kucēns ievērojami atpalika. Mazais zēns tūlīt pamanīja atpalikušo, klibojošo kucēnu un teica: - Kas kaiš tam mazajam sunītim?
Veikalnieks paskaidroja, ka veterinārs apskatījis šo mazo kucēnu un atklājis, ka tam nav gūžas locītavas galviņas. Tas visu mūžu klibos. Tas visu mūžu būs kroplis. Mazais zēns kļuva satraukts. – Tas ir tas kucēns, kuru es gribu nopirkt.
Veikalnieks teica: - Nē, tu negribi pirkt šo mazo sunīti. Ja tu patiešām viņu gribi, es tev to vienkārši atdošu.
Mazais zēns sapīka. Viņš ielūkojās veikalniekam acīs, pakratīja pirkstu un teica: - Es negribu, lai jūs man viņu atdotu. Šis mazais sunītis ir tikpat daudz vērts, cik visi pārējie suņi, un es samaksāšu pilnu cenu. Faktiski es jums tagad atdošu 2 dolārus un 37 centus un maksāšu 50 centus mēnesī, līdz būšu samaksājis par viņu.
Veikalnieks pretojās. – Tu taču īstenībā negribi pirkt šo mazo sunīti. Viņš nekad nespēs skriet, lēkāt un spēlēties ar tevi kā citi kucēni.
Par atbildi mazais zēns pieliecās un uzrotīja bikšu staru. Zem tās bija redzama ļoti sakropļota kreisā kāja, kuru saturēja liela metāla konstrukcija. Viņš paraudzījās uz veikalnieku un klusi atbildēja: - Nu, es pats nevaru labi paskriet, un mazajam sunītim vajadzēs kādu, kas viņu saprot!
(autors Džeks Kenfīlds)