Man tagad tā gribas rakstīt un runāt, un neapklust, tā, ka feisbukam šis būs par daudz, bet piezīmēm par šķidru, par kļūdām ir vienalga un, un,un...
Nedarbojas m taustiņš periodiski, bet tas vēl nav nekas tik labs kā izklaide jeb mazā šausmenīte, lasot zāļu instrukcijā iespējamās blakusparādības. Ha, kā lai Tu cilvēks jūties, ja 1 vai vairāk no 10 gadījumiem- anafilakse, kas nozīmē, ka es teorētiski varētu sagaidīt sprādzienu sev vēderā.
Gribu Whose line. Daudz. Lielu devu, it īpaši Let's make a date. Ja smiekli tiešām paildzina dzīvi, tad tās stundas nav pavadītas veltīgi, būšu ilgdzīvotājs?
Gribu, lai sīks brauc ciemos, gribu atkal tālos izbraucienus ar riteņiem nezināmos un zināmos virzienos, gribu uzcept kūku, gribu tīģeri blakus, gribu murrājošu kaķi blakus, gribu brīvību un sedēt lietū, gribu lasīt tējas, lai gan te neviens tādas nedzer (prasiet man tējas, lūdzu), gribu justies vajadzīga, gribu spēlēt ģitāru līdz tumsai, stundām dziedāt, runāties, ieraudzīt to, ko citi slēpj, būt tas puteklis, kas mehānismā kaut ko maina. Es atkal daudz gribu, jo tā ir tikai maza daļiņa. Cik šausmīgi daudz apkārtējā pasaule visu nosaka, uzstiepj cilvēkiem rāmjus, noteikumus, stereotipus. un Tu, nieka blusa, netiec no tiem vaļā, netiec. Kā zirnekļa tīklā sapinies. Jo mēs visus liekam pa plauktiņiem, lai arī ko viņi darītu. Tu esi labs, viņš ir dzērājs, viņš jokupēteris un āksts, viņa palaistuve, bet viņi garlaicīgi zubrīši. Kas tajos cilvēkos ir iekšā, johaidī! (Man patīk, kā kāds cibas iemītnieks saka "johai", tas tā pa skaisto)
Cik bieži tik mazi sīkumi uzlabo noskaņojumu tik ļoti, ļoti, bet "vaininieki" paši to pat nezina. Es ceru, ka man arī izdodas. Kādreiz iebērt dzīvē kādam prieku.

Man ir atvaļinājums no dzīves šobrīd. No tās, kas notiek ārpusē. Tā var nomirt, ja sevi nesavāc, ja kāds cits nesavāc.
Kā gribas vienkārši mīlēt, parūpēties, parunāties, palīdzēt, bet Tu taču nevari ne roku pasniegt, lai netiktu uztaisīts jauns mīlas trijstūris, pārpratumi, piesardzība un viss pārējais. Es gribu būs cilvēks ar sirdi, āpši tādi. Es nemeklēju kādu, kas mani apgredzenos, šitas zvirbulis meklē dziedāšanas un čivināšanas kompanjonu.
Mūri pavisam plāni, man tā nepatīk, ka dzeļ.
Ļauj man dzīvot, ideālā gadījumā- piepalīdzi.

Un tā bieži gribas kādam pateikt paldies par trāpīgu frāzi vai izteikt komplimentu par skaistām acīm (šoreiz burtiski), iedrošināt, izdarīt visu ko, bet nesapratīs. Bail, ka nesapratīs, jo normāls cilvēks tā nedara. Kad Rīgā par brīvu dalījām cilvēkiem siltu tēju, daļa laikam domāja, ka gribam viņus indēt. Vēl daļa lamāja par to, ka krieviski mācējām tikai pāris vārdus un par to, ka nav šņabja un cigarešu. Bet es droši vien arī neņemtu. No tādiem svešiem, jokainiem. Smaida un dod pa velti, nu nē, tie jau indēs un dos pa galvu. Starp citu, viena no jaukākajām sarunām sanāca tieši ar dzērāju, kas atnāca pēc tējas. Un es atzīstu, ka esmu pilnīgs nūģītis, jo man no viņiem ir bail. Es dziez vai varētu tā pieiet un kaut ko pateikt. Vieglāk ir neredzēt. Ka kāds uz ielas pakritis, guļ (varbūt pat ne piedzēries), kaujas. Kas nu nāks tāda situācija, man būs dūša papēžos, es esmu bailīgs zvērs, kā tu teiksi "nesit", ja tev pašam kraus pa aci.
Kur tu ej, pasaule? Man tevis ir žēl. Man mūsu ir žēl. Man sevis ir žēl.