Liec tak man to mieru - reiz teica kaut kāds bērns sen sen atpakaļ. Un es viņam pievienojos. Es šobrīd nevaru izturēt atrašanos ne pārāk zināmu cilvēku barā, kur no manis gaida komunikāciju. Daži zināmi cilvēki- ok. Lekcijā - jā, kaut kādās izstādēs, semināros, par akadēmiskiem jautājumiem - mierīgi. Bet, kad man jābūt pasākumā, kur nevaru mierīgi būt ar sevi maliņā, bet man ir jāmoka kaut kāda mistiska, bezjēdzīga saruna ar random cilvēkiem... Vienkārši nē. Aizbraucu mājās un atstāju visus sajūsmināties par sevi.

"Ziniet, tik reti sanāk būt vienam
Tā mēs tās dienas skrienam un skrienam
Drīz taujāšu spogulim
Kas tā par seju
Tāpēc es ceļos un eju."
/Prāta Vētra/