Esmu iedzīvojusies Rīgā tā, ka man parasti gribas atpakaļ, jo mazpilsētā visi izklīduši, te kaut kāda dzīve... Bet tagad, atbraucot atpakaļ, kaut kas iekšā sašķobījās un sapratu, ka esmu dikti nogurusi. Laukos visādi plāni, ko tik tur nevarētu izdarīt un ko tik tur nevajadzētu izdarīt, kādreizējais skaistums brūk kopā, ja to nesavāks. Bet mums tur kā ģimenei uz vietas dzīvot vēl nav vietas, bet šeit toties ir rutīnas nepielūdzamais ritenis, apnikums un kaut kāda bremzēšana. Jo kaut kā liekas, ka te viss nav pa īstam.