Pēdējā laikā pārāk daudz kas riebjas.
Tas, ka istabas biedrene uzliek savu popsu uz visskaļāko un aiztinas no istabas uz nenosakāmu laiku, bet man riebjas klausīties mūziku (vēl pie tam TĀDU un vēl pie tam tk skaļi) kaut kam fonā. Tas, ka apkārtējie, it īpaši meitenes, lamājas kā dzēruši jūrnieki un savos gados svaidāš ar 16gadnieku jēlībām. Tas, ka nevaru saņemties mācībām. Saprotu, ka būs, atvainojos, galīgā pakaļā, un mana nākotne ir pavisam miglā tīta. Tas, ka man tikpat kā vispār nepienākas nekāda socializēšanās, droši vien tāpēc es tik izmisīgi ķemmēju e-pastus un sajūminos par katru ziņu, lai arī kādus pienākumus tas vēstītu. Tas, ka redzu, citus, kuri ne mācāš, ne strādā, un pat neplāno to darīt, jo saņem pietiekami lielas naudas summiņas, lai ballētos. Tas, ka es kā cilvēks, kam mūžam riebusies vienādā sistēma, esmu sevi tik ļoti novienādojusi ar pasauli un ielikusi sevi visdzelžainākajā sistēmā un grafikā, kas nepieļauj atlaides. Tas, ka man sasodīti trūkst mīļuma un uzmanības, neskatoties uz visiem statusiem, kādos it kā esmu, man, sasodīts, prasās vairāk, lai es spētu funkcionēt! Un es sāku rauties tur, kur nevajag. Tas, ka pieriebjas arī kursabiedru-karjeristu kompānija un aukstais aprēķins. Un tas, ka es nevaru visam tā vienkārši parādīt vidējo pirkstu un aiziet.
Iepriekš es šausmīgi uztraucos un gribēju, kaut mācētu uztraukties mazāk. Tagad man ir pilnīgs "pofig" un gribētos, kaut būtu vairāk prāta, atbildības sajūtas un motivācijas. Es zināju, ka kāpšu augstu, bet bieži nepamet doma, ka lecu augstāk par savu pakaļgalu un patiesībā to vairāk ne nevaru, bet vienkārši negribu. Tas, ka instancē, ko sauc par famīliju, arī viss neiet kā pa sviestu, un es nemaz nevaru tēlot hipiju un aizlaisties misijā uz citu valsti, kā man to gribētos, un ko es ātri vien varētu izdarīt, ja mani pie zemes nevilktu pienākumu un atbildības jūgs. I've got 99 problems un lielākā daļa ir galvā.
Viendien sapņoju, ka nomirstu, pāris dienas vēlāk- ka redzu halucinācijas, bet sapņi ir tik reāli, ka, nomodā esot, gandrīz vai ir neomulīgi. Varbūt tas no zālēm.
Un es te rakstu, krāmējos ar "Deko" žurnāliem un interjeru, vazājos pa prakses pasākumiem un baudu mākslinieku sabiedrību, bet visakadēmiskākās pasaules lietas krājas kaudzē. Es esmu neizsakāmi nīgra un pašlaik pati esmu klasificējama pie cilvēkiem, kuri man mēdz riebties- īgni, kašķīgi, visu negatīvi komentē, viss ir slikti, sevi savākt nevar... bet jā, diemžēl, es sevi savākt nevaru. It kā viss ir labi- ēst ir ko, jumts virs galvas ir, bet tāds tukšumjs, ka es labāk atdotu pēdējo zaptsmaizi par to, kas to spētu aizpildīt.
Un tas, ka vienīgais, ko var darīt, lai izlādētos, ir rakstīt te, arī ir diezgan riebīgi. Bet tāpēc jau šī ir miskaste dumsu brīžiem, labais nonāk citur.
Skumjas acis jums šovakar.
Tas, ka istabas biedrene uzliek savu popsu uz visskaļāko un aiztinas no istabas uz nenosakāmu laiku, bet man riebjas klausīties mūziku (vēl pie tam TĀDU un vēl pie tam tk skaļi) kaut kam fonā. Tas, ka apkārtējie, it īpaši meitenes, lamājas kā dzēruši jūrnieki un savos gados svaidāš ar 16gadnieku jēlībām. Tas, ka nevaru saņemties mācībām. Saprotu, ka būs, atvainojos, galīgā pakaļā, un mana nākotne ir pavisam miglā tīta. Tas, ka man tikpat kā vispār nepienākas nekāda socializēšanās, droši vien tāpēc es tik izmisīgi ķemmēju e-pastus un sajūminos par katru ziņu, lai arī kādus pienākumus tas vēstītu. Tas, ka redzu, citus, kuri ne mācāš, ne strādā, un pat neplāno to darīt, jo saņem pietiekami lielas naudas summiņas, lai ballētos. Tas, ka es kā cilvēks, kam mūžam riebusies vienādā sistēma, esmu sevi tik ļoti novienādojusi ar pasauli un ielikusi sevi visdzelžainākajā sistēmā un grafikā, kas nepieļauj atlaides. Tas, ka man sasodīti trūkst mīļuma un uzmanības, neskatoties uz visiem statusiem, kādos it kā esmu, man, sasodīts, prasās vairāk, lai es spētu funkcionēt! Un es sāku rauties tur, kur nevajag. Tas, ka pieriebjas arī kursabiedru-karjeristu kompānija un aukstais aprēķins. Un tas, ka es nevaru visam tā vienkārši parādīt vidējo pirkstu un aiziet.
Iepriekš es šausmīgi uztraucos un gribēju, kaut mācētu uztraukties mazāk. Tagad man ir pilnīgs "pofig" un gribētos, kaut būtu vairāk prāta, atbildības sajūtas un motivācijas. Es zināju, ka kāpšu augstu, bet bieži nepamet doma, ka lecu augstāk par savu pakaļgalu un patiesībā to vairāk ne nevaru, bet vienkārši negribu. Tas, ka instancē, ko sauc par famīliju, arī viss neiet kā pa sviestu, un es nemaz nevaru tēlot hipiju un aizlaisties misijā uz citu valsti, kā man to gribētos, un ko es ātri vien varētu izdarīt, ja mani pie zemes nevilktu pienākumu un atbildības jūgs. I've got 99 problems un lielākā daļa ir galvā.
Viendien sapņoju, ka nomirstu, pāris dienas vēlāk- ka redzu halucinācijas, bet sapņi ir tik reāli, ka, nomodā esot, gandrīz vai ir neomulīgi. Varbūt tas no zālēm.
Un es te rakstu, krāmējos ar "Deko" žurnāliem un interjeru, vazājos pa prakses pasākumiem un baudu mākslinieku sabiedrību, bet visakadēmiskākās pasaules lietas krājas kaudzē. Es esmu neizsakāmi nīgra un pašlaik pati esmu klasificējama pie cilvēkiem, kuri man mēdz riebties- īgni, kašķīgi, visu negatīvi komentē, viss ir slikti, sevi savākt nevar... bet jā, diemžēl, es sevi savākt nevaru. It kā viss ir labi- ēst ir ko, jumts virs galvas ir, bet tāds tukšumjs, ka es labāk atdotu pēdējo zaptsmaizi par to, kas to spētu aizpildīt.
Un tas, ka vienīgais, ko var darīt, lai izlādētos, ir rakstīt te, arī ir diezgan riebīgi. Bet tāpēc jau šī ir miskaste dumsu brīžiem, labais nonāk citur.
Skumjas acis jums šovakar.
Čivināt