Ehh, smarža vēl mulsina manas smadzeņu šūnas un liek izšķīst krēslā un necelties. Jo nevajag. Jo neprasās. Ir labi tāpat, ar apziņu, ka tepat vien ir. Ar apziņu, ka nekas nav apsolīts, bet tieši nerakstītie solījumi dod plūstošo mieru. Tāda niecīga aukliņa, kurā esam iesieti, tomēr pārraut to neviens negrasās, varbūt tāpēc, ka nemāk.. bet varbūt tāpēc, ka nevēlas. Pasaule jau tādēļ vien šķiet jēdzīgāka, ja tev ir absolūta brīvība kā kaķim, varot staigāt, kur pašam tīk, bet tu atnāc un saritinies. Klēpī un siltumā mīļāk.

un cik dīvaini, ka ir cilvēki, ar kuriem dzīvē vispār nav nekāda kontakta, bet tik un tā virtuālajā vidē (arī bez tiešas kontaktēšanās) ir tik patīkami uzzināt viņu sāpes, domas, priekus un gaitas. nē, tie nav nekādi bijušie. varbūt vaina tajā, ka skaisti raksta. un personība, ai.
un varbūt tas, ka es tur redzu sevi. un tad kaut kā gribas mierināt un samīļot.. bet ne es tas mīļotājs, ne mani tādu vajag, nekā. vērotājs no malas, sak, nav ko bāzt degunu citās darīšanās. nesapratīs.