Es jau it kā varētu pateikt, ka man viss reāli besī un kretinē, un krīt un nerviem, bet es mazliet savākšos. Tikai mazliet.
Sniegā līdz ausīm. Štrunts par Lieldienām, vismaz tām, ko cenšas iebarot ar olu kalniem un tās stiepjošiem zaķiem. Baznīca ir aiz sniega kalniem un neejošiem autobusiem, mans miers ir tur un es netieku tam pakaļ. "Dziediet jaunu dziesmu." Klausos, ser. Būs jāpadzied, lai nesajuktu prātā. Taisnība jau ir, miers vispirms. Pēc tam pārējais.
Kur lai ņem enerģiju? Šogad esmu iztukšojusi visas paslēptās rezerves, šejienes aukstais laiks arī nav palīdzējis savākties ne fiziski, ne garīgi. Pļekš ira. Un mani, kas paspējusi jau piedzīvot pavasari un vasaru, šīlaikapstākļu un sajūtu ziema vienkārši nogalina. Bez specefektiem, tomēr lēni un mērķtiecīgi.
Godaprāt, cik ilgi līdz tev arī iestāsies pļekš?