Es gribu izraudāties, izkliegties, būt maza un sargājama un dzirdēt, ka ir kāds, kas visu nokārtos manā vietā. Ka man nebūs šitādu problēmu, bet beidzot būs kāds cits, kurš manā vietā visu nokārtos un sakārtos un es varēšu atpūsties. Pabāzt degunu zem segas un sagaidīt, ka man nekas no tā visa nav jānes. Ak, kāda es esmu naiva.

Dubļi.
Gribu uz Andrejsalu. Gulēt pie tā briesmīgā šķūnīša, pavasara saulei sildot degunu. Zīmēt uz sienām un sapņot par visu, kas man reiz varētu būt.
Vai arī tā vietā lai zeme atveras un apēd mani. Rij veselu, kurš tad šito var sakošļāt.
Kāpēc es esmu tā stiprā?
Akli.