Es gandrīz nekad te neuzrakstu to, kas man galvā dzīvojas. Lai gan haotiskas, tās domas tomēr ir skaistas. Ilgi nav dzejoļi līduši uz āru, ja neskaita tos, kurus kā tāds mikseris izklaidei uzjaucu visvisādiem pasākumiem. Tas laikam nozīmē, ka ir labi. Ja ir labi, tad ir slikti dzejai. Jo tik apbrīnojami skaisti sanāk tad, kad nav bijis ko zaudēt, kad vienīgais sarunbiedrs ir papīrs, gribas ar domām vien radīt un sagraut, kad gribas mazliet nomirt un sevī kaut ko "nomirdināt" daudz, daudz reižu. Jo tad tieši dzejā viss ir labi, mierīgi, pat ja ilūzijās- tur smejas un raud citā valodā un zemteksts īstenībā ir tas, kas nav jāsaprot. Ilgi naktī mani pildspalva nav triekusi augšā no miega. Labi man, gan jau kādreiz pratīšu arī citādāk, bet vienalga patiesāk.
Es gribu aktierēties. Tad ir jāsmejas, tad ir jāraud, jāskrien un jādejo. Es tikai nemāku, bet tas taču neliedz gribēt.
Gribu kādu labu grāmatu.
Es dodos dziedāt.