Es nekļūstu par patriotu arī tad, kad sākas hokejs. (Ne pavisam ne)skumji, vai ne?
Un man kaut kā nepatīk tas mūsdienu klintī ieskrāpētais režīms- piedzimsti, mācies, mācies vēl, jo dabūt papīru ir labi, strādā, jo visi cilvēki strādā, nomirsti, jo visi nomirst. Un neatšķiries, jo ar tādiem cilvēkiem ir grūtāk manipulēt. Laikam jau kuro reizi atkārtojos, bet tas tikai nozīmē... kaut ko. Es varētu tāda zaļa un dumja aizbraukt uz Āfriku. Nav pārliecības, ka izdomāšu, kur stiept savu miesu, lai ietilptu kategorijā "kārtīgs cilvēks, kas studē vai strādā". Nav jau slikti un citiem neko nepārmetu, bet mani īpaši nekur nerauj un tas nav slinkuma dēļ. Ja zinātu, ka, piemēram, vieta XYZ ir mans sapņu piepildījums, mēģinātu arī Everestu apēst un izstudēt skudras psiholoģiju. Pagaidām gan esmu pārāk bohēmisks un sapņains cilvēks, tāpēc ar galvu pa priekšu metos iekšā tikai mūzikā un šādos tādos projektos.
Es negribu, lai mana dzīve ir perfekta, labāk lai tā ir interesanta un aizraujoša.
Es arī nesaprotu cilvēkus, kuriem ir patīkami ieriebt citiem, pat tad, ja šis cilvēks neko nav noziedzies ne pret tevi, ne tuviem cilvēkiem. Ne dažreiz, kad gadās netīšam, bet regulāri. Man būtu grūti būt maitai pašai sava prieka pēc. Par laimi vai diemžēl?
Kāpēc es saku, ka nevaru, ja varu? Pelēkums ir briesmīgs sindroms un šausmīga sērga.
No kartes izgriežot dažus centimetrus, īstais attālums nepaliek īsāks. Dumi.
Īsā laika sprīdī saplīst un pazūd viss, kas var saplīst vai nozust. Čau, māksliniek!
Un man kaut kā nepatīk tas mūsdienu klintī ieskrāpētais režīms- piedzimsti, mācies, mācies vēl, jo dabūt papīru ir labi, strādā, jo visi cilvēki strādā, nomirsti, jo visi nomirst. Un neatšķiries, jo ar tādiem cilvēkiem ir grūtāk manipulēt. Laikam jau kuro reizi atkārtojos, bet tas tikai nozīmē... kaut ko. Es varētu tāda zaļa un dumja aizbraukt uz Āfriku. Nav pārliecības, ka izdomāšu, kur stiept savu miesu, lai ietilptu kategorijā "kārtīgs cilvēks, kas studē vai strādā". Nav jau slikti un citiem neko nepārmetu, bet mani īpaši nekur nerauj un tas nav slinkuma dēļ. Ja zinātu, ka, piemēram, vieta XYZ ir mans sapņu piepildījums, mēģinātu arī Everestu apēst un izstudēt skudras psiholoģiju. Pagaidām gan esmu pārāk bohēmisks un sapņains cilvēks, tāpēc ar galvu pa priekšu metos iekšā tikai mūzikā un šādos tādos projektos.
Es negribu, lai mana dzīve ir perfekta, labāk lai tā ir interesanta un aizraujoša.
Es arī nesaprotu cilvēkus, kuriem ir patīkami ieriebt citiem, pat tad, ja šis cilvēks neko nav noziedzies ne pret tevi, ne tuviem cilvēkiem. Ne dažreiz, kad gadās netīšam, bet regulāri. Man būtu grūti būt maitai pašai sava prieka pēc. Par laimi vai diemžēl?
Kāpēc es saku, ka nevaru, ja varu? Pelēkums ir briesmīgs sindroms un šausmīga sērga.
No kartes izgriežot dažus centimetrus, īstais attālums nepaliek īsāks. Dumi.
Īsā laika sprīdī saplīst un pazūd viss, kas var saplīst vai nozust. Čau, māksliniek!
Čivināt