picums
10 April 2010 @ 08:32 pm
Mūžīgās diennaktis  
Tas tomēr ir kaut kas īpašs, kad vīrieši raud. Khm.
Neviena no dienām nav vienāda. Debesis nekad nav vienādas. Un man šķiet, ka es redzu visam cauri, skatoties tevī es skatos sevī. Silti.
Kāda gan ir sajūta psaulslavenam vijolniekam vai pianistam, kas salauzis roku? Mūziķim, kas zaudējis dzirdi, sportistam, kurš vairs pats nevar staigāt vai māksliniekam, kas zaudējis redzi? Un cilvēkam, kurš vairs nejūt. Nevis ar tausti, bet sirdi. Tomēr, ja notiek brīnums un tas viss atgriežas- tad iemācamies novērtēt.
Les Pauls un kombītis atkal ieņēmuši savu vietu, lai gan pēdējā laikā daudz draudzējos arī ar melni-baltajiem taustiņiem. Ja vien būtu mēŗķis, uz ko tiekties. Vismaz ir atgriezusies motivācija nepalaist garām visu, ko iespējams palaist.

Man garšo pīrāgi un patīk siltums. Silti pīrāgi tātad.
Cik bieži mēs spļaujam dvēselē tiem, kas mūs glābj?

---------------------------------
Mūzika, smiekli, "lauzto kāju dziesma", "neesošā gaļa", "vienīgā cepumu paciņa" un citi hiti, ģitāristi vēl neredzētos tērpos, apelsīni, kopīgā dziedāšana, "slēpies, tevi filmē", ekskluzīvas melones, nakts pastaigas, tīģeriskums visās malās, dīvainie cilvēki, tā arī nenoskatīta filma un gandrīz nokavēts autobuss.

Cilvēkiem laikam patīk matemātika, ja tik iemīļots komentārs ir +1.
Mēs nemūžam nebūsim normāli.
 
 
Skan: Seether