Es tomēr dziļāk sirdī esmu īsta egoiste. Ja manu sapni, uz kuru iet, pēc kura tiekties un darīt visu, visu- ja to tik vienkārši saberž putekļos, tad man vairs nepaliek nekā skaidra. Down on my knees I see- this wont be a way for me. Saprotot, ko tas viss man nozīmē, ceļi saļogās un vienu stundu jālīmē sevi kopā, truli blenžot galdā. Ja ne tas, tad kas vēl? Cik vienkārši viss mainās.
-------------------------------------------------------------------
Es ilgi, ilgi, ilgi sevi lamāšu par to, kāda aizmārša esmu. Man ir talants PAKĀST visu, tikai šoreiz man nav ne jausmas, kur un kādā veidā. Turklāt ne manu īpašumu. Viens variants ir, ka lietas izgaist pašas no sevis, bet šoreiz neder arī šī visnotaļ loģiskā iespēja. Negribas purniņu bāzt laukā no mājām, labprāt paliktu mājās. Rītdiena būs briesmīga, līdz ceturtdienai ir jānodzīvo.
Jūtos tā, it kā man cauri būtu izdurti daudzi kokteiļ-lietussardziņu asie kociņi. Pelēki un nekā.
------------------------------------------------------------------
Vismaz viens cilvēks mani stutē un balsta, mur.
Tīģera gads, tīģerdzīve. Vienalga es palīdzēšu, cik tas būs iespējams, ja arī katrs solis manī iedurs vēl vienu kokteiļ-lietussardziņu.

Do, re, mi, fa, sol, la si, do. Laikam ar to arī jāsamierinās.
"Dzīve ir skaista" vai vienkārši "dzīve ir."
Abi.