atā, atā. Nē, tiešām, man likās, ka es šitā nemāku dzīvot. Neloģiskas domas.
Varbūt būtu interesanti atrast sevi. Beidzot.

Tas viss dēļ šņabīša. Vai vīna. Vai ruma. Kāda starpība, tas viss saucas vienā vārdā un rada problēmas, ne tik ļoti man, bet tomēr. Vismaz mans zoodārzs ir sen garām un lopi & zvēr(ēn)i arī.

Es izkausēšu visu sniegu un no tā uztaisīšu tēju. Man nepatīk tēja. No sniega. Abi.

Uuuhh, es esmu tik augstu, ka varu pat atļauju neprasīt, bet projektoties, kur vēlos, cik vareni. Tikai citur es esmu maza, maziņa, bet tas ir labi. Laikam jau tiešām ir traki, ja vienīgā iespēja.. never mind, tā jau ir cita tēma.

Jābrauc ar Signi uz štatiem, Tx ir pietiekami labi. Ja es zinātu, kas notiks vismaz pēc gada, tad man varētu arī ticēt, bet ko nu. Ceļa putekļi. Man tikai mazliet ir žēl. Nekā nav, bet kādreiz būs.

Tādi zemteksti, ka īsto jēgu var rakt laukā ar lāpstu.
Nē, BULDOZERU.

Laiks vairāk dod vai atņem?
Nepaņēmu tad kad varēja. Tas pieder pie šodien-ir-neloģiskas-un-nepareizas-domāšanas-diena. Man reizēm bail no tā, cik dīvainas un savādas domas apciemo manu galvu.

Eju ēst pankūkas, man viss ir pie kājas!
Bildē nav īstais "peace", bet nu derēs.