Eu, pārāk dīvaini.
Tāda sajūta, ka manis nav. Te nav, uz vietas nav- nekur nav. Kaut kā peldu cauri dienai, vakaram, aizveru acis naktī un tāpat plūstu tālāk.
Au, traki dauzās sirds. Parādījos.
Au, redzēju to, kas duras sirdī. Esmu te.. un vairs neesmu.
Redzu balto sniegu zem kājām tikai tik daudz, lai nenokristu, lai neieskrietu pārāk dziļi kupenā. Un viss. Monotonas un automātiskas darbības. Apsēžos, mehāniski kustas pulksteņa rādītāji, tāpat arī es, paiet stundas un ir laiks doties. Atkal sniegs, kājas mani kaut kur aiznes. Ielas, laternas. Un es sēžu mašīnā, fonā kaut kas skan. Kad mašīna gandrīz noskrien no ceļa, vienīgā doma, kas paspēj atnākt līdz manai apziņai ir- jā, labi, ka šodien nav līdzi ģitāras. Sadauzītos.
Tad manis nav visvairāk. Kā caur vati, kā zem ūdens. Zem manis kustas trepju pakāpieni, lampas sīc kā no ziemas miega pāragri pamodušās mušas, bet es uz sevi skatos no malas. Tā neesmu es, kas tur iet, kāds mani aiznes un es pazūdu.
Pat nezinu, kad gaidīt atpakaļ.