Zinu, ka šito izlasīsi, tad nu lai.
Man aizvien vairāk liekas, ka Tu tēlo. Jā, Tu teiksi, ka tā ir visu laiku un es to zinu- bet ne jau to happy, happy tēlošanu. Man šķiet, ka Tu pārāk uzspēlē tieši to visu depresīvo, šķietami nebūtiskus sīkumus izceļot pārāk daudz. Šķiet, ka pārāk daudz tēlojoši-emo-isks paliec. "Re, es daru tā, es izturos šitā" Varbūt citi to neredz. Bet es gan. Vai nu Tu pārāk uzspēlē, vai arī pārāk daudz esi mainījies. Tas nenozīmē, ka es gribu, lai Tu tagad atkal tēlotu happy, happy- tas pats jau vien būs, izlikšanās. Saku tikai kā man izskatās, iespējams, ka kļūdos.
Man ir dusma šodien, tāpēc atļaujos izrunāties tā, sīkais. Neņem pierē.

Par kaut ko labu.
Jaukais brīdis pirmais- gājām ģitāristu bariņš, ieraudzīju vienu no mazajām meitenēm no šīs vasaras O.c. (nē, tas nav domāts tas seriāls). Atskrēja pie manis, smaidīja savu jauko smaidu un apķērās apkārt kā mazs lācītis. Bērnu neviltotā pieķeršanās, mīlīgi.
Jaukais brīdis otrais, bet ne mazāk svarīgais, protams- ne jau tikai cilvēkos var iemīlēties, bet arī mūzikā. Mūzikā iemīlos, ar cilvēku sarunājos. Un tik gaiši, ka prieks.
Vienos taustiņos un klavierēs.