| |
[Oct. 5th, 2006|06:49 pm] |
Te nu mēs esam. Skumstu tevis dēļ. Jauki. Kā teiktu Remarks, arī es esmu tikai cilvēks un meklēju savu galu. Un tu man to piedāvā. Zinu, ka moku sevi ar to, ka man esi tik labs draugs. Bet zinu, ka arī bez tā es vienkārši vairs nevaru. Esmu atkarīga. No tevis. draugs.... piedod... nespēju... tomēr es iemīlēju. Es nesaku, ka es mīlu. Es tikai tevi iemīlēju. Un tagad es katru vakaru gaidu, vai tu man atrakstīsi, lai pastāstītu par meitenēm, kas tev patīk un tām, kuras lauž tavu sirdi. Bet zini, kādā mirklī tu esi aizmirsis pavaicāt, kā iet man. Arī tev vairs nav laika. Tā pat kā visiem pārējiem. Un tagad es raudu. Zini, pirmo reizi mūžā. Bet ne tikai tevis dēļ, es raudu, bet visas pasaules. Jā, liekas, visi par mani aizmirsuši un arī tu to starpā. Atraksti, pastāsti, kā tev iet, izkrati savu sirdi, bet neparasi, kā veicies man. Pat aiz pieklājībās tā banālā "kā iet?" vairs nav. Un es neesmu tā, kura uzbāzīsies un teiks, ka man ir slikti. Un es vairs nevaru kā agrāk nakts vidū tev aizrakstīt īsziņu, jo tu sāksi prasīt kādēļ un man būs jāsaka patiesība par savām jūtām. Bet negribu to izdarīt tā... Atšķirībā no tevis, kam bail runāt aci pret aci, lai nesabojātu vēl kaut ko vairāk mūsu attiecībās, ja runājam par tām, es to gribu darīt tieši. redzi, man jāredz tavas emocijas, jo šeit jau var tik viegli samelot un visu noslēpt. Uz to tu laikam arī ceri, ka tā nevajadzēs atklāt visu... jā, ja jautāsi, es melošu... tikai tādēļ, lai tevi nezaudētu, es teikšu, ka pret tevi nejūtu neko, ka tu man esi tikai draugs... savādāk tu atkal nobīsies un bēgsi no manis, kā jutos toreiz. jā, man sāp, bet tās ir manas sajūtas. Un tā ir sasodīta simbioze, kad tui atbrīvojies, stāstot savas bēdas un liekot man to visu uzsūkt. Un es... es izbadu to mirkli uzticības un smeļos tai visā sāpes, lai rakstītu dzeju... to jau tev jāsaprot, galu galā, mēs abi sevi uzskatām par māksliniekiem... Un savādāk jau māksla nevar tapt. bez sāpēm. bet šobrīd man to ir par daudz. un nemāku no tām atbrīvoties. nevienam citam to visu nevaru, negribu teikt, bet tu jau to nepaprasi, bet tik ļoti gribas tev to visu tumsā pastāstīt un izraudāties uz tava pleca, jo tikai tu vienīgais sapratīsi manu vientulību. man pat nevajag pateikt, ka mīlu tevi, tikai to, ka esmu tik viena.
es nevaru tā dzīvot. ir tik daudz, tik pilni. nu nepazīstu es citu tādu cilvēku kā tevi. un tu man esi vajadzīgs. tikai tev tagad iet pārāk labi, lai par mani atcerētos, vai arī ir pārāk daudz meiteņu, ar ko sarakstīties, lai atrakstītu man, jo tu jau zini, ka man vienmēr varēsi atrakstīt naktī un pavaicāt kaut ko par dzīvi... un sasodīts, jā es naktīs speciāli ieslēdzu telefonam skaņu, ja nu gadījumā tu atraksti... tā sajūta ir briesmīga - vakarā doties gulēt ar sajūtu, ka šonakt jau tu noteikti atrakstīsi un smaidīt un no rīta vilties, jo visu nakti esmu saldi nogulējusi.
zini, es pat gaidu, kad kāda atkal tev salauzīs sirdi, lai tu atkal man sūdzētu savas bēdas.... lai es atkal varētu vienkārši būt tev blakus. lai tu atsūtītu, lai braucu pie tevis, savādāk tu vienatnē piedzersies...
Tu domā, ka šobrīd es atkal sevi esmu saņēmusi rokās un jūtu "pareizās" emocijas, ka tu man esi tikai draugs, bet es nekad neesmu bijusi tik dziļi grāvī... es tikai karājos tevī zirga pavadā un tas mani velk cauri dubļiem, jo nesēžu ratos...
Ir tik daudz, ko tev nepateikšu... jo man tevi vajag. Bet kādēļ tu drīkstēji toreiz man teikt, ka vēlējies mani samīļot savādāk. Mani kā draugu tu tad nezaudēji. Tu man biji svarīgs tā pat, lai gan tad tu biji tas, kas apdraudēja mūsu draudzību. Bet kad es ļāvu savas emocijas, tev liekas no tā visa ir bail. Tu nevari par to atbildēt... tu centies izlikties, bet patiesībā tev pašam ir bail par visu...
Un tagad tu viņu dēļ saki, ka esi ledus sirds, ja vari tā rīkoties ar viņām, bet es taču zinu, kā tev pašam iekšā viss sāp, ka tu tā tikai centies aizmirst tās savas liktenīgās sievietes. Jā, es zinu, ar viņām trim es nekad nebūšu uz viena pakāpiena. Bet to drauga vietu man blakus vajaga. Varbūt tā bija mana kļūda, ka pateicu tev, ka sāku tev pieķerties. tev jau kā ūdensvīram vajaga to, ko nevari iegūt...
ak, dievs, es pat nezinu, ko vēl, man galvā ir pārāk daudz. un pārāk ilgi šodien ir raudāts. Bet ja tevi satiktu, tu nevarētu mani noklusināt. es tikai runātu, man atkal plūstu asaras. bet es vairs negribu domāt, negribu ieklausīties dziesmas vārdos, pārāk sāp. bet es vienmēr būšu kaut kur tumsā,kad sauksi. un zini, ka gaidu...
bet zini, i'm living ot love you" |
|
|