|
Aug. 19th, 2004|07:12 pm |
heartless bitch. maza spēlīte ar žurnāla parolēm un es zinu visu sīkumos. sēžu bimbāju un viss, ko no sevis gaidu ir kāds truli bezpalīdzīgs žests [izmest krēslu pa logu, piezvanīt *viņam, sapīpēties zāli, neēst kādu nedēļu u.c.] pēc kura kāds mani samīļotu un pateiktu neesi bēdīga. es lasu tekstus kas nebija domāti manām acīm un, ziniet skaudra realitāte, cik var būt ļoti tas viss samudžināts. tik daudz un vēl pavērsts tavā virzienā ka nesaproti vai tas ir dieva dāvana vai lāsts.
ideāli - es lasu tālāk bet tas tā mēreni saplēš mani mazās drumsliņās. es - es nezinot, ko es gribu. FAK jā es nezinu bet neviens nedrīkst to teikt skaļi!!!! un vēl uz papīra! un pat ja drīkst.
es jūtu kā topu uzvilkta.
-
-
laiks
-
vēl laiks
-
pusstunda
un esmu sašauta, cik esmu netaisnīga. man pasniedz visu uz zelta paplātītes bet es atsakos un.. fak jā - es eju pie 5m bieza mūra aiz kura slēpjas cita līdzīga paplātīte un ar nagiem skrāpēju mūrī durtiņas. lai gan - es neesmu pilnībā pārliecināta, ka tā tur tiešām ir. maigais mazohisms. |
|