|
Dec. 3rd, 2004|02:40 am |
un daudz skaisto atmiņu vienās jaukā smadzenītēs.
es sēdēju savā telpā uz sava podestiņa 3/4 pagriezienā ar muguru pret durvīm un lasīju bioloģijas grāmatu koši zaļajos vākos, gaidīju studentus.
manas dzeltenrozā puķainās vasaras kleitiņas rāvējslēdzis bija līdz lāpstiņām vaļā. zodu es biju atbalstījusi pret celi, mati vaļīgā bizītē.
garām pa koridori ik pa brīdim aizgāja cilvēki. tieši tāpēc es biju apsēdusies ar muguru, jo viņi visi kā viens vienmēr ieskatījās telpā un vēlējās painteresēties vai kāds strādā vai arī kurās dienās ir nodarbības. man tas bij drusciņ apnicis.
tad gāja pa koridoru viens students, apstājās durvīs. tad gāja garām otrs, gandrīz jau pagāja garām, ja vien pirmais nebūtu viņu apstādinājis:
- eu panāc paskaties, no šejienes.
- nu?
[es pagriežu galvu uz durvju pusi, vēlēdamās ieraudzīt aizkavēšanās cēloni]
- atpakaļ galvu, tā kā bija!
[nedroši pagriežos atpakaļ kā sēdēju]
- skaista glezna iznāktu, vai ne?
- jā, laba.
viņi jau aizejot sāk pļāpāt par savām lietām.
es palieku ar vieglu smaidu. laba glezna, tā ja. |
|