| |
[Dec. 15th, 2004|01:49 am] |
ai vakar bija tāds sapnis pēc kura es vēroju sevi. kā pamodos tā momentā rokas dūrēs un kādas nu sajūtas.
mēs ar ingu kautkur krūmos sēdējām un rakņājāmies pa zemi. baigi netīrs, melnzeme. atspeidos uz aizmuguri ar rokām un iebraucu sīkos stikliņos, tik sīkos, cik sīkas ir tādas daļiņas, kādās ledenes sašķīst, kad tās zobu pret zobu sakož ar krakšķi. pēc tam es redzēju tos sadurtus savās plaukstās, pirkstos, tur kur dzīves līnija un tur kur tā vieta ko angliski sauc knuckles. kā tādi asi asi kristālspīguļojoši cimdiņi. sāpju nebij, tikai asinis. vietām bija vairāk iegriezies [un tālāk es nevaru uzrakstīt].
jā un man liekas ka ir ļoti labi. pagaidām turos, drusciņ meloju un ceru uz mīļumu. un nenormāli gaidu ceturtdienu. supermenu diena. |
|
|