| |
[Oct. 4th, 2004|01:48 pm] |
| [ | music |
| | Bjork - Sonnet / Unrealities Ix | ] |
plānotās divas dienas, sākums - nu paņem mūs autōbraucēj!!
/ - pavedīsi līdz liepājai? - jā, varbūt arī ātrāk/
žubrowka Pienavas autobusa pieturā, vecs onkulīts uz 120, Saldus un ķiršu tabaka, 3 krievi lielā mašīnā uz 130, esam klāt, skriešana un iepazīšanās.
Tālāk viss pēc kā es braucu un ko gaidīju un vēl vairāk - akmeņu lasīšanu, smaidu izraisošu teātra izrādi, pankūkas kojās, plašu liedagu, dimdošu dzelzceļu, sarkanu sarkanu vīnu un Klusumu. kušš.. tas ir tik fenomenāli. vēl nebiju izbaudījusi un sapratusi ko tā īsti nozīmē klusēt [kad prātā neriņķo domas no sērijas sakiet taču kāds kaut ko!!]. visi man apkārt nonstopā vāvuļo. bet klusums ir jauki, gulēt domāt vērot un smaidīt - visu.. tikai tsst. saprast no pusvārda, no nedotas atbildes, kustības. ārējs skaļums bieži vien ir izpausta vēlme aizpildīt iekšējo tukšumu. apbrīnojami, cik dabiski ir klausīties balsīs, kuru nav. redzēt domu. klusie cilvēki vienmēr ir īpaši.
mana labākā draudzene, viņa ir teikusi - nekad nevar saprast, ko tu domā, tas daudznozīmīgais smaids un neviena paša vārda - nāvīga kombinācija. saki taču! es redzu, ka zem ādas vārdi mutuļo! - jā, bet tie ir manējie. skaļi izteikti, tie paliks beznozīmīgi tev un lieki man. svarīgi zināt to vienai.
atpakaļceļā vislaik smaidīju :) un tomēr negribējās mājās. ar Ilžuku biedējām apkārt sēdošos autobusā-braucējus ar šokējoši atklātām sarunām, cigarešu tīšanu un pozitīvismu. man liekas no mums staroja un vēl. gribu atpakaļ atgulties smiltīs un klausīties viļņu āķīšu gaišajā ritmā. |
|
|