| novērošana |
[Sep. 11th, 2004|12:47 am] |
| [ | music |
| | Portishead - Mourning Air (War Child) | ] |
kad man sāp es iedomājos par Zentu Mauriņu. viņai sāpēja kā nevienam, bet pārcilvēcisks gribasspēks lika turpināt iesākto. ir tādas sajūtas kad sāp viss, nesaproti kā vienā ķermenī var tik daudz sāpju sadzīvot. esmu slima, pamazām veseļojos, paldies, ir jau labāk. dažreiz man pazūd redze, apkārt es neko vairs neuztveru, sēžu un blenžu vienā punktā. klasē visi noteikti ir pilnīgi pārliecināti ka man nospļauties uz visu, pofigiste, tā viņi mani domās sauc. es esmu ar visiem un finālā - ne ar vienu. man it kā ir svarīgi un tomēr ne īpaši. es smejos, jo visi tā dara, es iekļaujos viņos, lai būt vieglāk. oou.. nu jau sāku grūtsirdīgi pukstēt. piedodiet, nav, kur citur.
šodien vācu valodas kursos Kasparam, kad viņš runāja [sasodīti pārliecināti kā parasti] trīcēja rokas. viņš žestikulēja ar pildspalvu rokās, un es vienīgā šķiet pamanīju niecīgo roku vibrēšanu, brīvo kustību ietvaros. viņš runāja un viņam bija sabiedrībā veiksmīga cilvēka maska [viņam jau esot savs bizness]. interesanti cik bieži viņš to noņem. cik cilvēki ir pamanījuši niecīgo roku trīcēšanu, kuru izraisījusi vēlme būt nekļudīgam un neapzinātas vai neprasmīgi [jo es pamanīju] slēptas bailes no apkārtējo vērtējuma? es iemīlējos šajā mirklī. tas bija ļoti.. nu atsvaidzinošas emocijas. vēl viens bez manis, kurš uztraukuma dēļ nespēj pārvaldīt savu ķermeni pilnībā. atklāt līdzcilvēkā kādu slēptu vājumu ir noņemt aizsargbloku un būt ar viņu uz viena, kaut iedomāta, līmeņa. viņš to var arī nezināt, tik un tā tas skaitīsies.
viņš baidās, veiksmīgais biznesmenis baidās no tā, kā viņu uztvers pusducis jauniešu. viņš arī grib iekļauties lai būtu vieglāk. un valkā maskas, maskiņas. zinot to, es spēju pieņemt. tagad man būs vēl daudz reižu interesantāk viņu vērot. pārējie tur nav tik interesanti. jūtos kā iekš aquarium'a, es redzu, izvēlos ko vērot, iemīļoju, bet nekad netuvojos, paliek tīri zinātniska interese, gluži kā zoologam par dzīvnieka ieradumiem un uzvedību.
=================================
šķiet, man pēdējā laikā apkārt ir bijuši pārāk daudz stipru cilvēku [daži gan tikai ārēji stipri], ja ķeros klāt šādam salmiņam, izmisīgi censdamās sev un sazin kam vēl pierādīt, ka redz visi esam tikai cilvēki. es jau sen zinu ka tā nav. daži ir zvēri un vēl daži - pārcilvēki. un tad vēl pāris eņģelīšu. |
|
|