|
Sep. 13th, 2004|04:01 pm |
this is fun.
manu māju jauc nost, nu labi - ne gluži māju, bet visu kāpņutelpas nojumīti. manu nojumīti..
viņi aiz mana loga dauza stiklu un paliek skumji klausīties kā tas plīst un ķieģeļi drūp un gāžas un ceļamkrāns ar āķiem aizvāc visu lieko. [viņiem lieko.]
āargh izbeidziet stulbeņi!
nojumīte bija no tādiem kā stikla ķieģeļiem, tie tiek mesti pret asfaltu un izklausās kā [atkal!!!] no 5.stāva mesta pudele. kad mēs ar bračku nācām mājās, man likās - kaut kas ir noticis, viss drupās, pateicām lai apstādina darbus, jo mēs tā kā gribētu tikt dzīvoklī. lavierējot pa ķieģeļu un stikla lauskām, sajūta kā pēc kara. es gan neesmu pieredzējusi, bet iedomājos tā tas varētu būt. nu tā ka tu kāp pāri visādiem gružiem un savu dzīvokli, skatīdamies zem kājām. tāda dusciņ nostaļģija par to ka kāds centās to būvējot un tagad kāds ir izdomājis ka tas vairs nav vajadzīgs un davaj jaucam nafig nost.
goda vārds riebj. |
|