Jan. 25., 2011 | 11:50 am
Tad, kad tas sākās, mani tikko bija pametusi mīļotā sieviete, bet Jūrmalas kāpas izvarojusi kārtējā vētra. Torīt pamodos ar dīvainu tukšuma sajūtu un bez jebkādas nožēlas par zaudēto, vienīgi kāds bija izrāvis no krūtīm būtisku ķermeņa daļu, kas savieno sirdi ar smadzenēm, un tās vietā pa miglu maldījās un svilpoja vējš.
Lai pēc iespējas mazāk uzturētos četrās sienās, es pasitu padusē krēslu un gāju uz liedagu, tukšu skatienu lūkoties horizontā.
Jūras krastā, uz laivas vraka sēdēja vecs, bet miesās brangs un vēl mundrs jūrnieks.
— Tev ir kortelītis? Vai tu maz zini, kas ir kortelītis?,— nesagaidījis manu atbildi uz pirmo jautājumu tirdīja milzis, un jau piesvempies kājās gatavojās paskaidrot lietas dabu.
Es nepaspēju pateikt ne pušplēsta vārda, kad brangais ķermenis bija iekārtojies manis atnestajā krēslā.
—Tas ir mans!,— es norādīju uz krēslu.
Šķiet jūrnieks to bija gaidījis, un pēc tā, cik strauji viņš pieleca kājās, varēja noprast, ka sarunas turpinājumā nebūs vārdu straumes, vien fizisks spēks. Jau pēc mirkļa es pārlidoju pār pusi krastmalas un kā akmens piezemējos pludmales smiltīs, tomēr atskurbis likos ar visu savu masu jūrnieka krūtīs, notriecot viņu gar zemi, kur lauzāmies līdz brīdim, kad kāda stingra roka mūs izšķīra.
Divcīņas rezultātā man bija saplēsta roka, no kuras pa sīku tērcīti tecēja asins. Man saspiežot brūci no tās izlīda kāpurs, par ko es, dīvainā kārtā, nemaz nebiju pārsteigts. Pat vēl vairāk. Es skaidri zināju, kas man jādara, un uzkāpis augstākajā un vētrā visvairāk cietušajā kāpā, es nostājos ar skatu pret jūru un izpletu rokas.
Acumirklī no manis viens pēc otra sāka pacelties krāsaini taureņi. Miljoniem taureņu — izdzēšot manu ķermeni, bet paši, nolidojuši pārdesmit centimetrus, sadega, pārvēršoties pelnos, kurus ķēra pie kāpas sēdošās vecmātes, lai saberztus tos pulverī pievienotu buljonam, kuru lika dzert grūtniecei, kas vēlāk radīs jaunu mani.
Un tā dienu no dienas — migla un svilpojošs vējš krūtīs, padusē pasists krēsls, divkauja pludmalē, rēta un izzušana degošu taureņu miljonos. Līdz sestajā dienā, pirms došanās uz liedagu, es ieskatījos spogulī un teicu :”Šoreiz būs savādāk!”.
Noskanēja modinātājs un es pamodos.
Lai pēc iespējas mazāk uzturētos četrās sienās, es pasitu padusē krēslu un gāju uz liedagu, tukšu skatienu lūkoties horizontā.
Jūras krastā, uz laivas vraka sēdēja vecs, bet miesās brangs un vēl mundrs jūrnieks.
— Tev ir kortelītis? Vai tu maz zini, kas ir kortelītis?,— nesagaidījis manu atbildi uz pirmo jautājumu tirdīja milzis, un jau piesvempies kājās gatavojās paskaidrot lietas dabu.
Es nepaspēju pateikt ne pušplēsta vārda, kad brangais ķermenis bija iekārtojies manis atnestajā krēslā.
—Tas ir mans!,— es norādīju uz krēslu.
Šķiet jūrnieks to bija gaidījis, un pēc tā, cik strauji viņš pieleca kājās, varēja noprast, ka sarunas turpinājumā nebūs vārdu straumes, vien fizisks spēks. Jau pēc mirkļa es pārlidoju pār pusi krastmalas un kā akmens piezemējos pludmales smiltīs, tomēr atskurbis likos ar visu savu masu jūrnieka krūtīs, notriecot viņu gar zemi, kur lauzāmies līdz brīdim, kad kāda stingra roka mūs izšķīra.
Divcīņas rezultātā man bija saplēsta roka, no kuras pa sīku tērcīti tecēja asins. Man saspiežot brūci no tās izlīda kāpurs, par ko es, dīvainā kārtā, nemaz nebiju pārsteigts. Pat vēl vairāk. Es skaidri zināju, kas man jādara, un uzkāpis augstākajā un vētrā visvairāk cietušajā kāpā, es nostājos ar skatu pret jūru un izpletu rokas.
Acumirklī no manis viens pēc otra sāka pacelties krāsaini taureņi. Miljoniem taureņu — izdzēšot manu ķermeni, bet paši, nolidojuši pārdesmit centimetrus, sadega, pārvēršoties pelnos, kurus ķēra pie kāpas sēdošās vecmātes, lai saberztus tos pulverī pievienotu buljonam, kuru lika dzert grūtniecei, kas vēlāk radīs jaunu mani.
Un tā dienu no dienas — migla un svilpojošs vējš krūtīs, padusē pasists krēsls, divkauja pludmalē, rēta un izzušana degošu taureņu miljonos. Līdz sestajā dienā, pirms došanās uz liedagu, es ieskatījos spogulī un teicu :”Šoreiz būs savādāk!”.
Noskanēja modinātājs un es pamodos.
