Pērkons - 24. Septembris 2009

Par ko es varētu strādāt:

1. Ar savu dikciju ierunāt filmas, reklāmas u.t.t
2. SysAdmins nelielos kantoros.
3. Dizaineris
4. Arhitekts
5. Pie nepieciešamības iegādāties rozā šlipsi un būt kreatīvais mākslenieks
6. Mūzikas operators kādos nelielos pasākumos, kas nepretendē uz La Rocca
7. Sēru lentu noformēšana
8. Nu un plānā galdiņa urbšana un tūtiņu dreijāšana

Nez, vēl kas?

Rakstīts vienā baltā gabalā, bez pārskata, stilistisko kļūdu labošanas un ar d(g)ramatiskām kļūdām.

Tagad viņš bija krietni pāri pusmūžam, lai kādu vien vecumu katrs uzskatītu par pusmūžu, nedaudz iekritušu, bet dzidru skatienu, mūžīģi sakniebtām lūpām, kas veidoja gandrīz ideālu nogriezni, pāris dziļām grumbu rievām un matu atsegtu platu pieri, kas izbeidzās mūžīgi izspūrušā, biezā, tumšā, sirmuma neskartā matu ērkulī.

No pensionēšanās dienas, kad jauktā kora pavadībā universitātes valde viltotām asarām pasniedza pusvītušus ziedus un plānu, gandrīz caurspīdīgu, aplokstni, bija pagājuši seši gadi, tomēr Rego turpināja celties īsi pirms sešiem, pagatavot pusi tasītes rūgtas kafijas, kas pēc konsistences atgādina naftu, uzvilkt kādreiz tik melno, bet tagad vietām gaišu diegu mezgloto žaketi, baltu kreklu, kas izskatījās gaišas rūsas un ielas sodrēju saēsts, bet ap neiestīvināto apkaklīti apsietu tauriņu.

Maziem malkiem dzerot kafiju un izsmēķējot kādas trīs vai četras cigaretes viņš izbaudīja to klusumu, kas atbalsojās pieticīgā dzīvokļa divās istabās, kas bija teju līdz griestiem piekrautas ar dažnedažādu literatūru. Sākot ar kolēģu dāvinātiem dzejas sējumiem, kurus viņš bija atvēris labi ja reizi, un tad tikai tāpēc, lai izlasītu uz pirmās lapas ierakstīto dāvinātāju novēlējumu, paša pirktām vēsturiskām grāmatām, kuru starpā bija tādi eksemplāri par kuriem ieinteresētos pat snobiskākie bukinisti, un beidzot ar periodiku, kas no neatminamiem laikiem krājās monumentālās kolonnās un ražoja spēcīgas putekļu ērcīšu kavalērijas.

Pēc ikrīta meditācijas savā papīru vaļņiem ieskautajā cietoksnī Rego devās īsās pastaigās, kas visbiežāk viņu noveda nelielā pārtikas preču bodītē, kurā tika iegadāts tikvien cik nepieciešams tekošajai dienai: kāds neliels gaļas gabals, kas bezgaršīgi tiks pagatavots uz taukainas un pāris dienas nemazgātas pannas, rīsi vai griķi, kas jau gadiem kopš laulības šķiršanas ir vienīgā piedeva gaļai, un puskukulītis baltmaizes, kas sekojot savu priekšgajēju paraugam sakaltīs turpat uz virtuves galda, lai vēlāk tiktu izbarots putniem. Tikai retu reizi, dienās, kad bija jāpapildina kafijas krājumi, Rego raidīja nevērīgu acu skatienu uz saldumu plauktu bodes tālākajā stūrī, kur krāsainos papīros ietītas gulēja šokolādes tāfelītes. Ne jau sev, bet mazbērniem, ja tādi būtu, viņš tās pirktu, bijušos kolēģus ar ko pacienāt, ja tie ierastos ciems. Bet viņi nenāca.

Un tad viņš nomira.

Lūk to es saprotu.

Ieeju piemājas bodē nopirkt Piebalgas alus. Es tur esmu viens no diviem klientiem, kurš jamo pērk. Aiz manis ienāk jaunkundze. Ņemu četras torpēdas. Jaunkundzei garš ģīmis.
Pārdevēja :" Konkurent, hehehehe".
Jaunkundze :" Nda".
Paņemu , lieku somā, jaunkundze pasūta trīs torpēdas.
Es :" Hehehehehee, Hokejs? ".
Jaunkundze :" Vīrs brauc mājās!"